Manuprāt, konvencijas ietekme sniedzas daudz tālāk par pieļaujamo tvērumu situācijas risinājumam. Ideoloģiskā cīņa pret konvencijas autoru ieskatā pastāvošiem vardarbības cēloņiem uzspiež vīrietim a priori varmākas lomu³ un mudina dalībvalstis veikt pasākumus, "lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem".⁴ Ja ar šo ir domāts izskaust pilnīgi visas tradīcijas, kuras konvencijas autori ir uzskatījuši par diskriminējošām, sākot ar dažās islāma valstīs pastāvošo sievietes nevienlīdzīgo tiesisko stāvokli un beidzot ar sievieti kropļojošiem rituāliem, tad kādi pasākumi būtu jāveic Latvijai, kuras kultūrvēsturiskās tradīcijas ir veidotas lielā cieņā pret sievietes kā mātes un saimnieces tēlu un nav nevienas sievieti diskriminējošas tradīcijas?

Smagas atkarības un sarežģīts ekonomiskais stāvoklis – lūk, kas man kā politiķei šķiet īstais vardarbības cēlonis ģimenēs mūsu valstī, un, iespējams, ja mēs rūpīgāk pildītu tās konvencijas, kuras jau esam uzņēmušies pildīt, situācija būtu citāda arī vardarbības jomā. Konvencija necīnās ar sieviešu diskrimināciju darba tirgū, nemudina dalībvalstis uz ekonomiska rakstura risinājumiem ģimeņu labklājības celšanai, bet piedāvā tikai vienu ceļu: stereotipu graušanu, izejot ārpus ierastām dzimumu lomām ģimenē, turklāt īpaši akcentējot bērnu izglītošanas lomu. Konvencijas pasākumu ietvaros Ziemeļu ministru padomes (ZMP) un Labklājības ministrijas (LM) pārdrošais eksperiments pirmsskolas izglītības iestādēs ar dzimumu lomu izaicinošām grāmatām⁵ un metodiskiem materiāliem⁶ varētu atkārtoties un pat kļūt par obligātu praksi arī skolās, bet vecāki pret to būtu bezspēcīgi. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc jau 2014. gada nogalē rosināju veikt grozījumus Izglītības likumā, kas ne tikai paredz uz Satversmes vērtībām balstītās tikumiskās audzināšanas nodrošināšanu,⁷ bet arīdzan vecāku tiesības izglītības iestādes padomē lemt par vecāku ieskatā bērnu tikumisko attīstību negatīvi ietekmējošiem mācību materiāliem.⁸ Šāds pilnīgi jauns, līdz šim neizmantots instruments varētu būt vienīgais veids, kā vecāki varētu īstenot savas tiesības izvairīties, tai skaitā arī no dzimuma identitātes izaicinošu eksperimentu ieviešanas mācību programmās.

Cīņa pret Stambulas konvencijas parakstīšanu un ratificēšanu nav vis cīņa par vardarbības atbalstīšanu, kā iespējams kādam to labpatiktos pasniegt, bet gan cīņa par dabisko lietu kārtību un Latvijas tautai svarīgo vērtību pastāvēšanu. Tāpēc, pretnostatot konvencijā minētā sociālā dzimuma jēdzienu Latvijas Republikas Satversmē noteiktajām tradicionālām vērtībām, Latvija ir piekritusi parakstīt konvenciju ar īpašu atrunu.⁹

Tomēr būtu svarīgi informēt sabiedrību, ka saskaņā ar konvencijas noteikumiem pievienotā atruna ir spēkā tikai piecus gadus, pēc kuriem atrunas darbības termiņš ir jāpagarina, iesniedzot motivējošu ziņojumu Konvencijas izpildi nodrošinošās GREVIO ekspertu grupai¹⁰ izvērtēšanai.¹¹ Šāds mehānisms tika izvēlēts ar nolūku pakāpeniski atteikties no jebkādām atrunām pie konvencijas, kas ir norādīts konvencijas paskaidrojošā ziņojumā: "Tāpēc projekta autori uzskatīja par pareizu paredzēt iespēju periodiski pārskatīt atrunas, lai mudinātu konvencijas dalībvalstis tās atsaukt vai norādīt to turpināšanās pamatojumu."¹² Nav izslēgts, ka, vērtējot dalībvalstu atrunas, GREVIO varētu celt par tām iebildumus un rosināt dalībvalstis atrunas atcelt vai veikt attiecīgas izmaiņas nacionālajā likumdošanā. Līdz ar to, ja Latvija ratificēs konvenciju, ir iespējama situācija, ka pēc kāda laika Saeimas darba kārībā varētu nonākt grozījumi Latvijas Republikas Satversmes 110. pantā, kas tapuši pēc GREVIO rekomendācijām. Uzskatu, ka konvencija Latvijai nav nepieciešama.