Šogad aizrit divdesmitais gads kopš mediācijas kā alternatīvas domstarpību risināšanas metodes ienākšanas Latvijā un desmitais gads kopš Mediācijas likuma¹ pieņemšanas un spēkā stāšanās. Kopš 2004. gada novembrī dokumentētā mediācijas procesa, kuru vadīja nevalstiskās organizācijas "Cietušo atbalsta centrs" pirmie mediatori, to starpā raksta autore,² Latvija ir sasniegusi attīstības brīdi, kad mediācijas klātbūtne ir jūtama. No pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iniciatīvām un pilotprojektiem mediācijas ir nonākusi gan pastāvīgā akadēmiskā sektora, gan valsts pārvaldes institūciju paspārnē, gan privātā sektora pakalpojumu klāstā. Mediācijas institūts turpina integrēties tieslietu sistēmā un kopumā ieņem arvien redzamāku un ietekmīgāku vietu Latvijas sabiedrības sociālo attiecību harmonizēšanā. Mediatoru kopumu Latvijā veido teju 150 mediatori, no kuriem sertificētu mediatoru kolēģijai piederīgi ir 50 profesionāļi. Mediācija ir kļuvusi par intelektuāli atpazītu jēdzienu un reālu pieredzi, tā raisa diskusijas ar daudzpusīgiem viedokļiem – no atzinības un sajūsmas līdz skepsei un kritikai gan profesionāļu, gan plašākas sabiedrības vidū.

Būtisks izaicinājums sociālo attiecību harmonizēšanai, izmantojot mediāciju kā alternatīvu domstarpību risināšanas veidu, ir vardarbības fenomena klātbūtnes intensitāte Latvijas sabiedrībā. Apzinoties vardarbības fenomena aizvien vēl normalizēto klātbūtni un atpazīšanas izaicinājumus dažādās Latvijas sabiedrības sociālās sistēmās – ģimenēs, darba vietās, izglītības iestādēs, profesionāļu kopienās, tai skaitā arī to profesionāļu, kuru pienākums ir vardarbību atpazīt, apturēt un novērst, rakstā autore aplūkos gan vardarbības fenomenu, gan mediācijas institūta piemērojamības iespējas un riskus gadījumos, kur klātesošas ir vardarbības prakses.

Raksta uzdevumi ir izvērtēt vardarbības fenomena ietekmi uz cilvēku iespējām brīvprātīgi un patstāvīgi piedalīties mediācijā, aktualizēt mediatoru un citu profesionāļu atbildību savu kompetenču ietvarā novērst sekundāras un atkārtotas viktimizācijas iespējamību un aplūkot mediācijas potenciālu vardarbības mazināšanā.

Mediācijas būtība, principi un filozofija

Mediācijas likumā mediācija ir definēta kā "brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību".³ Mediācijas process ir balstīts uz pušu brīvprātīgu līdzdalību, tādējādi veicinot sociālo attiecību harmonizāciju. Mediāciju var izmantot domstarpību risināšanai ārpus tiesas, gan civiltiesisku strīdu risināšanai tiesvedības ceļā,⁴ "kamēr lietas izskatīšana pēc būtības nav pabeigta un puses pēc tiesas vai tiesneša ieteikuma izteikušas gribu atrisināt domstarpības, izmantojot mediāciju".⁵ Vienlaikus mediācijas būtība ir ietverta arī kriminālprocesā caur Valsts probācijas dienesta starpnieka vadītu brīvprātīgu sarunu procesu – izlīguma sanāksmi, kurā piedalās cietušais un likumpārkāpējs.⁶

Mediācijas institūta būtība, kādu to pazīstam Latvijas valsts normatīvo aktu regulējumā un praksē šodien, vēsturiski savus pirmsākumus ir aizguvusi no atjaunojošā taisnīguma jeb koptaisnības⁷ (restorative justice) filzofijas un metodēm, kas Rietumu pasaules domas telpā pieteica sevi pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās ar kustības pionieru Nīla Kristija (Nils Christie)⁸ un Martina Raita (Martin Wright)⁹ publikācijām, slaveno Hovarda Zēra (Howard Zehr) 1990. gadā publicēto grāmatu "Changing Lenses: A New Focus for Crime and Justice", starptautisko institūciju rekomendācijām¹⁰ un pilsoniskām iniciatīvām, piemēram, 2000. gadā dibināto Eiropas atjaunojošās justīcijas forumu (European Forum for Restorative Justice).

Koptaisnības filozofija un instrumenti pirms divdesmit gadiem iedvesmoja arī autori uzsākt darbu cietušo tiesību aizsardzības jomā, studēt starptautiskās miera un taisnīguma studijas un apgūt mediatora arodu. Domājot par raksta uzdevumiem, būtiski izcelt šādus atjaunojošā taisnīguma pamatprincipus:

• pāridarījums vai konflikts primāri pieder pašiem "konflikta īpašniekiem", nevis valstij, kas to ir "piesavinājusies";
• svarīgas ir konkrēto iesaistīto cilvēku vajadzības un viņiem pieņemamie risinājumi taisnīguma atjaunošanai;
• konflikts skar ne tikai tā īpašniekus, bet arī plašāku sabiedrību, tādēļ ir nepieciešams taisnīgs un dziedējošs "konflikta īpašnieku" un plašākas sabiedrības attiecību regulējums iepretim tikai indivīda sodīšanai;
• iespēja būt sadzirdētam un uzņemties savu daļu atbildības cieņpilna, droša un atbalstīta dialoga ietvarā sekmē pašapziņas, pašnoteikšanās spēka, abpusējas cieņas un cilvēcības atgūšanu.

Mediācijas attīstība Latvijā

Kopš mediācijas ienākšanas Latvijā tās izmantošana alternatīvu domstarpību risināšanai ārpus tiesvedības, jo sevišķi ģimenes jautājumu risināšanā, pakāpeniski pieaug. Ja laika periodā no 2006. gada jūlija līdz 2007. gada decembrim Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas pilotētajā mediācijas programmā mediācijas pakalpojumu šķiršanās procesā vai ar vecāku lomu saistītu domstarpību risināšanā saņēma 55 pāri, tad laikā no 2007. gada augusta līdz 2013. gada septembrim Rīgas Bāriņtiesā kopumā jau tika saņemti 808 mediācijas pieteikumi, no kuriem tika uzsākti 527 mediācijas procesi.¹¹ Savukārt līdz ar sertificētu mediatoru institūta un tiesu ieteiktās mediācijas iedzīvināšanu Tieslietu ministrijas un Sertificētu mediatoru padomes (turpmāk – SMP) radītā ģimenes mediācijas programma mediācijas pieejamību un atpazītstamību padarīja vēl plašāku. No 2017. gada vidēji gadā tiek uzsākti gandrīz 300 mediācijas procesi ģimenes strīdu risināšanai.¹² Mediācijas pielietojumu ģimenes strīdu risināšanā viennozīmīgi ir sekmējis valsts finansiālais atbalsts – kas gadu gaitā ir pieaudzis un pārliecinoši nostiprinājies no 2020. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā patstāvīgs valsts atbalsts tādu mediācijas pakalpojumu saņemšanai, kas domāti, lai risinātu domstarpības, kurās iesaistīts bērns.¹³ 2021. gadā programmas "Mediācija ģimenes strīdos" ietvaros tika uzsākti jau 346 mediācijas procesi, no kuriem 65 % noslēdzās ar pilnīgu vienošanos, savukārt 2024. gada pirmajā pusgadā ir uzsākti 170 mediācija procesi. Saskaņā ar SMP apkopoto statistiku primāri mediācijas izmantošana dominē ģimenes strīdu risināšanā, kam seko komercstrīdi un darba strīdi.¹⁴

Mediācija ir kļuvusi arī par nozīmīgu instrumentu noziedzīgā nodarījumā iesaistītiem cilvēkiem, pašiem piedaloties sev personīgi saprotama taisnīguma atjaunošanā un noziedzīga nodarījuma radīto seku novēršanā Valsts probācijas dienesta starpnieku vadītajās izlīguma sarunās vai izlīguma sanāksmes procesos. Ja 2005. gadā Valsts probācijas dienests, uzsākot mediācijas procesu (izlīgumu sarunas ar starpnieku) vadīšanu, saņēma 51 pieteikumu, tad 2023. gadā tika organizēti un novadīti 1239 izlīguma procesi.¹⁵

Vardarbības definīcijas un ģimenes vardarbības prakse

Stambulas konvencijā uzsvērts, ka ar terminu "vardarbība ģimenē" apzīmē visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri.¹⁶ Vardarbība ģimenē var skart jebkuru ģimenes locekli – jebkuras paaudzes ģimenes sievietes, vīriešus, taču visbiežāk tā skar sievietes un bērnus, tai skaitā bērnus, kas ir aculiecinieki vardarbībai pret māti vai kādu citu ģimenes locekli.

Savukārt terminā "vardarbība pret sievietēm" Stambulas konvencija ietver cilvēktiesību pārkāpumus un sieviešu diskrimināciju un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.¹⁷

Vardarbības jēdziena ietvars Latvijas sabiedrībai tiek definēts vairākos normatīvajos aktos, proti, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. panta 9. punkts vardarbību definē kā visu veidu fizisku vai emocionālu cietsirdību, seksuālu izmantošanu, pamešanu novārtā vai cita veida izturēšanos, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu, bet 1. panta 12. punkts definē emocionālu vardarbību kā pašcieņas aizskaršanu vai psiholoģisku ietekmēšanu (draudot, lamājot, pazemojot bērnu vai viņa klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku, vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai). Savukārt Civilprocesa likuma 250.⁴⁵ pantā, kas nosaka pagaidu aizsardzības pret vardarbību pamatu, definīcijā tiek iekļautas dažādas ģimenes vardarbības formas, tai skaitā kontrolējoša vardarbība, bet Krimināllikuma 132.¹ pants definē vajāšanu un tās izpausmes kā vēl vienu no vardarbības formām.

Vardarbīga kontrole un vardarbības cikls

Vardarbīga kontrole vai kontrolējoša vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas pārsvarā tiek izmantots pret sievieti no partnera (vīra, drauga) vai citu tuvinieku (pieaugušo bērnu u.c.) puses, lai upuri kontrolētu un iegūtu un noturētu varu pār to.¹⁸ Šī vardarbība ir ilgstoša, sistemātiska, tā iedibina un uztur izteikti nelīdzsvarotas varas attiecības, kur no vienas puses ir vardarbības veicēja kontrole un sociāla un finansiāla pakļaušana, bet no otras – ir atkarīgs upuris.

Tās ir bāzētas uz psiholoģiskas un emocionālas vardarbības izpausmēm. Tās var izpausties kā pakāpeniska izolācija no draugiem un tuviniekiem, bērniem un citiem tuviniekiem, upura spēju un vērtības apšaubīšana, kritizēšana un upura konstanta vainošana. Līdz ar dažādas intensitātes draudiem, kontroli pār naudas līdzekļiem, personisko mantu, uztura, transporta un telefona lietošanu, jebkādām izvēles iespējām, tai skaitā strādāt. Papildus tā var izpausties kā fiziska vajāšana, vajāšana ar īsziņām, e-pastiem un sociālo tīklu komentāriem.

Līdzās kontrolei, sistemātiskumam, vardarbībai ģimenē ir vēl būtiskas pazīmes – ģimeniskā, tuvības vai emocionālā saikne starp upuri un vardarbības veicēju var būt gan aktīva, gan nebūt saistīta ar būšanu faktiskā kopdzīvē, nedz ar viņu tiesisko statusu.

Esot tuvā kontaktā, dzīvojot zem viena jumta, fiziskā vardarbība var izpausties kā maznozīmīgi vai viegli miesas bojājumi, taču tie atkārtojas cikliski un ar laiku kļūst smagāki.

Ļoti svarīgs faktors, ko apzināties mediatoriem, bāriņtiesu, sociālo dienestu darbiniekiem un tiesībsargājošo institūciju profesionāļiem, ir ģimenes sistemātiskajai, kontrolējošai vardarbībai raksturīgais vardarbības cikla spēks un ietekme uz iesaistīto cilvēku uzvedību un lēmumiem. Upuris un varmāka pie mediatora var nonākt "izlīgšanas/medusmēneša fāzē" un pārtraukt kontaktu, pieaugot spriedzes fāzei, vai arī pēc vēršanās pie tiesībsargājošajām iestādēm "vardarbības fāzē" atsaukt iesniegumus un atteikties no atbalsta un papildu aizsardzības, iestājoties "medusmēneša/izlīguma fāzei".

Cēloņi kontrolējošās vardarbības saasinājumiem var būt tieši tad, kad vardarbības upuris cenšas iet prom no vardarbīgajām attiecībām fiziski un juridiski vai arī upuris kļūst bezpalīdzīgāks – piemēram, sievietei iestājas grūtniecība, viņa pārtrauc strādāt. Rezultātā mājas ir nevis vieta, kur justies droši un brīvi, bet izdzīvošanas, piesardzības un izdabāšanas telpa. Ilgstoši atrodoties šādos apstākļos, vardarbības upuris visbiežāk nevar paust savu gribu, jo neapzinās savas vajadzības un par tām nerunā.

Atkarībā no vardarbības veicēja personības uzbūves, emocionālās inteliģences resursa un citiem faktoriem pirmšķietamais priekšstats par vardarbības veicēju un upuri var būt maldinošs. Varmāka var atstāt ļoti patīkamas, izpalīdzīgas un atsaucīgas personības iespaidu, savukārt upuris izvairīgas, nervozas, biklas, nomāktas vai pretēji – ļoti pacilātas un jaukas personības iespaidu. Šis spektrs var būt daudz plašāks, taču būtiski, ka patiesās personības un attiecību dinamika pakāpeniski atklāsies profesionāli organizētās izvērtējuma sarunās vai pat sadarbības procesā.

Līdzās kontrolējošai vardarbībai ģimenes vardarbības situācijās dominē emocionāla un fiziska vardarbība bez izteikta sistemātiskas kontroles elementa. Šeit upura un varmākas lomas var būt mainīgas. Piemēram, viena puse var praktizēt dažādas emocionālas vardarbības izpausmes un otra īstenot pretošanās vardarbību caur izvairīšanos, ignorēšanu un/vai fizisku vardarbības izpausmi. Biedrības "Centrs Marta" darbības apkopojums 2022. gadā rāda, ka viņu klientu pieredzē dominē emocionāla un fiziska vardarbība.¹⁹

Ģimenes strīdi un konfliktu eskalācija

Kā trešā varas attiecību līdzsvara zudumu, destruktīvu attiecību un saskarsmes forma jāizceļ partneru nespēja veidot ģimenes vienošanās, līdzsvarot došanas un ņemšanas principu un sadarbības ceļā rast pieņemamus veidus visu ģimenes locekļu vajadzību piepildīšanai. Šī ir aina, kas atklājas vairumā ģimenes strīdos un šķiršanās gadījumos, kas nonāk mediatoru praksē. Bieži vien uzkrātais apdraudējums, bezspēcība, aizvainojums un dusmas par nespēju veidot visiem ģimenes locekļiem pieņemamas kopdzīves vienošanās, pastiprinās apvienojumā ar destruktīviem komunikācijas un domstarpību risināšanas ieradumiem, kas attīstās pēc paredzamas konfliktu eskalācijas trajektorijas. Frīdrihs Glāsls (Friedrich Glasl) definē deviņas konfliktu eskalācijas stadijas:

1) saduras atšķirīgi uzskati un vēlmes, un puses nostiprina pozīcijas;

2) pārdomās, sarunās un debatēs notiek domu un izjūtu polarizācija;

3) lai pierādītu savu patiesību, vārdus aizstāj ar rīcību;

4) tiek nostiprināti negatīvi priekšstati un atbalsta koalīcijas;

5) izzūd konflikta sākotnējais iemesls, un uztverē izzūd otras puses cilvēciskā seja un vērtība, notiek dehumanizācija – cilvēks pārtop par pāridarītāju (būtisks eskalācijas solis);

6) iebiedēšana un draudi, konflikts eskalē caur pieprasījumiem, šantāžām, ultimātiem;

7) destruktīvas darbības ar mērķi sāpināt, kaitēt;

8) nofiksēts mērķis "ienaidnieku" iznīcināt;

9) vienalga par paša izdzīvošanu – kopīgs kritiens bezdibenī.²⁰

Pie konflikta piektās eskalācijas stadijas ievērojami samazinās pušu spēja pašu spēkiem atgriezties pie sadarbības un konstruktīvas sarunas, taču prasmīga mediatora iespēja un uzdevums ir mediācijas procesa gaitā pusēm palīdzēt atgriezties pie drošības, cilvēcības, varas un atbildības līdzsvarošanas, savstarpējas izpratnes un sadarbīguma. Tiesa, bieži vien tā nebūs atgriešanās, bet gan jaunas saskarsmes un mijiedarbības iegūšana, jo līdzšinējie dzīvē apgūtie saskarsmes un domstarpību risināšanas veidi ir bijuši destruktīvi sadarbībai.

Vardarbības redzamība Latvijā

Starptautiskā viktimoloģijas praksē viktimizācijas aptaujas liecina, ka ģimenes vardarbība lielā mērā ir latenta, jo cilvēki izvēlas par to neziņot tiesībsargājošām iestādēm. ASV Nacionālā intīmo un seksuālo partneru vardarbības aptauja uzrāda, ka katra ceturtā sieviete un katrs desmitais vīrietis ir saskāries ar vardarbību seksuālā kontakta laikā un/vai fizisku vardarbību. Savukārt 50 % laulību šķiršanas gadījumu ir ziņots par intīmā partnera vardarbību.²¹

Latvijā 2012. gadā īstenotā Sabiedriskās politikas centra "Providus" cietušo tiesību aizsardzības projekta viktimizācijas aptauja²² un Eiropas Komisijas 2016. gadā veiktā aptauja²³ apstiprina augstu vardarbības iecietību un zemu gatavību ziņot policijai un ticību valsts spējai viņus aizsargāt.

Valsts policijas Elektronisko notikumu žurnālā 2022. gadā kategorijā "Ģimenes konflikti" tika reģistrēti 8829 notikumi,²⁴ bet 2023. gadā – 8234. Abos gados par 45 % gadījumu Valsts policija sagatavoja un nosūtīja ziņojumus sociālajiem dienestiem. 2023. gadā lēmums par nošķiršanu tika pieņemts 894 gadījumos.²⁵

Saskaņā ar policijas datiem 2/3 vardarbības ģimenē gadījumu, kas nonāk policijas redzeslokā, ir saistīti ar alkohola patēriņu. Likumsakarīgi, to ģimenes konfliktu spektrā, kas nonāk līdz mediācijai, ir gadījumi ar vardarbības praksēm, kuras gan neapzināti, gan apzināti puses ir īstenojušas, kā arī izgaismojas alkoholisma problemātika.

Šeit būtiski uzsvērt, ka alkoholisma un apreibinošo vielu atkarības ir nosacījums, kas konkrēto ģimenes konfliktu padara nepiemērotu mediācijai, jo atkarības samazina pušu iespēju konsekventi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un pildīt solījumus.

Autorei intervējot kolēģus – sertificētus un nesertificētus praktizējošus mediatorus, izskanēja vienprātība, ka vairums ģimenes konfliktu, kas nonāk līdz mediācijas procesa uzsākšanai, ietver kādas vardarbības – fiziskas, emocionālas vai psiholoģiskas vardarbības – pazīmes.²⁶

Līdzās fiziskām sāpēm un miesas bojājumiem vardarbība ģimenē visbiežāk izpaužas tieši kā psiholoģiska jeb emocionāla – draudu izteikšana (par fizisku vai seksuālu vardarbību, bērnu atņemšanu), personisko robežu pārkāpšana, ekonomiska kontrole, mērķtiecīga psiholoģiska diskomforta radīšana u.c. Šie vardarbības veidi bieži netiek uztverti kā būtiski, netiek atpazīti kā "pietiekami" nopietni. Attiecīgi tie neparādās policijas reģistros un netiek virzīti tālāk kā noziedzīga, valstij un sabiedrībai nepieņemama rīcība, par kuru tās veicējam jāuzņemas atbildība. Vardarbīgās rīcības un to kopums netiek atpazīts kā pats par sevi nepieļaujams. Šobrīd uzmanība tiek vērsta uz cietušajam upurim nodarītās psiholoģiskās traumas lieluma noteikšanu, kas rada nesamērīgu atbildības un iesaistes sadalījumu un sekundāras viktimizācijas risku cietušajam. Tieslietu padomes darba grupas ziņojumā ietvertas pārdomas par šo un rosinājums rast citu risinājumu, piemēram, kā analoģiju izmantojot Krimināllikuma 174. pantu, kas nosaka kriminālatbildību par vardarbību un cietsirdīgu izturēšanos pret nepilngadīgajiem caur vardarbīgu rīcību kopuma definēšanu.²⁷ Autore uzskata, ka fokusa pastiprināšana uz vardarbības veicēja darbībām, nosaucot tās par psiholoģiskas un emocionālas vardarbības izpausmēm arī Krimināllikuma ietvarā, varētu vairot iesaistīto profesionāļu, tai skaitā mediatoru, izpratni un modrību par psiholoģiskās un emocionālās vardarbības izskatu, dinamiku un klātbūtni ikdienā.

Vardarbības veicēju rehabilitācija un atbildība

Kā vienu no pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļiem tiesas var noteikt pienākumu apmeklēt sociālās rehabilitācijas kursus. Saskaņā ar Labklājības ministrijas informāciju 2022. gadā bija 318 lēmumi un sociālās rehabilitācijas kursu apmeklēja gandrīz 50 % (154), bet 2023. gada pirmajos septiņos mēnešos no 258 vardarbības veicējiem kursu bija apmeklējuši 126.

Latvijā vardarbības veicēji var saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbīgas uzvedības mazināšanai, vai nu apmeklējot grupas nodarbības līdz 16 reizēm (viena reize divas stundas gara, grupas lielums līdz 12 cilvēkiem) vai individuālas konsultācijas līdz 10 reizēm (viena reize līdz 45 minūtēm), un pēc vardarbīgas uzvedības mazināšanas pakalpojuma saņemšanas ir iespējams vēl saņemt līdz trīs 45 minūšu konsultācijām. Šo sociālo pakalpojumu nodrošina Labklājības ministrija sadarbībā ar sociālajiem dienestiem, iepērkot pakalpojumu.²⁸

Starptautiskā praksē norvēģu rehabilitācijas programmas vardarbības veicējiem tiek uzskatītas par vienām no efektīvākajām. Būtiska atšķirība starp Latvijas un Norvēģijas pieeju ir tā, ka Latvijā pakalpojums ir noslēdzies, sasniedzot kvantitatīvu reižu skaitu, savukārt norvēģu programma ir orientēta uz kvalitatīva rezultāta sasniegšanu – vardarbības veicējs programmā var atrasties aptuveni divus gadus. Visas valsts mērogā brīvprātīgu vardarbības veicēju rehabilitācijas pakalpojumu nodrošina nevalstiska organizācija "Alternativ Til Vold", savā programmā uzņemot tikai brīvprātīgi pieteikušos dalībniekus. Tos intervējot vismaz divu stundu garās sesijās, izzinot viņu motivācijas līmeni, apzinātību par problemātiku ar viņu vardarbīgo uzvedību, papildus sazinoties ar vardarbības upuri un citām institūcijām. Vienlaikus ir liela iespējamība, ka organizācija var arī atteikties uzņemt vardarbības veicēju savā programmā, ja atklājas, ka viņa motivācijai ir "nevēlami" iegansti. Piemēram, vardarbības veicējs ir aktīvā tiesas procesā un cīnās par bērnu aizgādību, tāpēc ir ieinteresēts izdarīt visu, lai tikai nezaudētu. Viņa līdzdalības motivācija ir augsta, taču fokuss nav uz to, kā uzņemties atbildību un patiesi iepazīt savu vardarbības uzvedību, lai mainītos un attīstītos. Ja izpētes gaitā parādās signāli, ka motivācija līdzdalībai varētu būt iegūt lielāku kontroli pār otru un pār bērniem, norvēģu rehabilitācijas programmas speciālisti lemj par pagarinātu izpētes režīmu līdz pirmajām piecām programmas sesijām.²⁹

Šīs vardarbības veicēju rehabilitācijas programmas pastāv ārpus kriminālās justīcijas, kaut arī strādā ciešā sadarbībā gan ar sociālām, gan tiesībsargājošām iestādēm. Piespiedu mehānisma neesamība tiek uzskatīta par ļoti būtisku veiksmīgu rehabilitācijas rezultātu noteicošu faktoru. Par daudz efektīvāku pieeju veiksmīga rehabilitācijas gadījuma uzsākšanai uzskata konsekventu, koordinētu atgriezenisko saiti, ko no dažādām organizācijām saņem vardarbīgās uzvedības veicējs par viņa uzvedības problemātiku.

Biedrības "Centrs Marta" bijušais Liepājas filiāles vadītājs Juris Dilba autorei intervijā pauda bažas par to, "kādu gan vēstījumu valsts nodod vardarbības veicējam un upurim caur to, ka pieprasa tikai 10 konsultācijas no varmākas, taču no vardarbības upura institūcijas gaida un pieprasa aktīvas rīcības bērnu aizsardzībai un savai aizstāvībai, kurām upurim trūkst resursu. Diemžēl attieksme no sociāliem dienestiem un bāriņtiesām mēdz būt pieprasoša un uz kontroli, nevis sadarbību vērsta". No vienām kontrolējošām vardarbīgām attiecībām mēģinot izkļūt, upuris nonāk citās kontrolējošās attiecībās ar valsts palīdzības un atbalsta sistēmām.³⁰

Domājot par vēlamo Latvijas realitāti, esošo vardarbības veicēju rehabilitācijas programmu pabeigšana pati par sevi nevar būt kritērijs vardarbības veicēja gatavībai piedalīties mediācijā un indikatoram, ka viņš ir mainījis savus vardarbības lietošanas ieradumus un pasaules uztveri. Šeit atbalstāma būtu gan vardarbības veicēju rehabilitācijas programmu pilnveide, dalībnieku izvērtēšanas process un individuāli, padziļināti konkrētā gadījuma izvērtējumi mediācijas procesa sagatavošanas gaitā, pieņemot, ka no vardarbības cietušais ir gatavs runāt, uzklausīt un risināt domstarpības, ja tādas pastāv papildus pāridarījumam.

Mediācija un viktimizācijas riski

Mediācija ir iespējama, ja pastāv konflikts, ja tas skar abas puses, ja abas puses jūtas gana drošas un vēlas iesaistīties mediācijas procesā. Mediācijas procesa drošai un veiksmīgai norisei neatsverama nozīme ir mediācijas procesa sagatavošanas fāzei. Vienlaikus gan ārvalstu, gan Latvijas mediatoru praksē ir piemēri, kur šiem priekšdarbiem netiek atvēlēts pietiekami daudz laika un resursu.

Apstākļos, kur ir skaidras liecības par vardarbības izpausmēm, ir būtiski, ka profesionāļi, kas sniedz atbalstu vardarbībā iesaistītajiem, savu kompetenču ietvaros konfrontētu vardarbības veicēju un vairotu viņa informētību un apzinātību par viņa rīcību vardarbīgo raksturu un nepieļaujamību. Ja psiholoģiskās, fiziskās un kontrolējošās vardarbības veicējs nespēj apzināties un atzīt savu vardarbīgo rīcību, kaut tā ir novērojama no malas, pierādīta un radījusi traumatisku pieredzi cietušajam, pamatoti ir sagaidīt vardarbīgas uzvedības turpinājumu, kas aktualizē mediācijas nepiemērojamību konkrētajā brīdī. Taču pastāv iespēja, ka pēc laika (tie var būt vairāki gadi), mainoties iesaistīto psihoemocionālajam stāvoklim un perspektīvai, mediācija var būt visiem iesaistītajiem pieņemama, atbalstoša un piemērota stratēģija.

Pušu gribu nesadzirdot, jo sevišķi vardarbības upura, mediācijas ieteicēji un/vai mediators var neapzināti īstenot sekundāru viktimizāciju un radīt apstākļus atkārtotai viktimizācijai mediācijas procesā. Atkārtota viktimizācija ir iepriekš pieredzēta pāridarījuma atkārtota pieredzēšana no tā paša vai cita indivīda, bet sekundāra viktimizācija ir upura tieša un netieša vainošana, ignorēšana no tiesībsargājošo institūciju, mediju, citu profesionāļu un līdzcilvēku puses, kā arī citas darbības, kas liek upurim atkārtoti izjust apdraudējumu un izriet no darbībām un atbildes reakcijām uz sākotnējo pāridarījumu.³¹

Ņemot vērā dažādās vardarbības izpausmes un mainīgo dinamiku, kas var atklāties laika gaitā, mediatoriem ir nepieciešami vardarbības atpazīšanas un izvērtēšanas protokoli un praktiskas prasmes tos pielietot. Gatavība runāt par vardarbību drošā, konkrētā un empātiskā veidā, puses konfrontējot, ir ļoti svarīga, taču praksē tā mēdz izzust. Tendenci vardarbībai izzust no mediācijas sarunām izceļ norvēģu kolēģi. Norvēģijā ģimenēm, kas vēlas šķirt laulību, kurā ir bērni, mediācija ģimenes konsultēšanas centrā ir obligāta. Šajos procesos drīz ienāk nevērība pret vardarbību, tā pakāpeniski tiek padarīta maznozīmīga, pat ja ir zināms par to. Jo sevišķi izplatīti tas ir situācijās, kur tēvam ir labas attiecības ar bērniem. Norvēģu pētniece apgalvo, ka atbalstošo profesiju cilvēki laika gaitā zaudē fokusu uz vardarbību – gan ārsti, gan policisti un pat ļoti prasmīgi terapeiti.³² Ir nepieciešami ļoti pamatīgi sagatavoti profesionāļi, kas saglabā vardarbību savā redzeslokā pat tad, kad iesaistītās puses fokusējas uz ērtākiem sadzīviskiem jautājumiem. Kopumā mums ir tendence izvairīties no vardarbības, tādēļ ir profesionāli ētiski un atbildīgi apzināties savus limitus un/vai pušu limitus mediācijas tālākai īstenošanai, ja nav varas attiecību līdzsvara, kas ietekmē pušu spēju droši un brīvi paust savu gribu.

Par vardarbības noslēgumu uzskatāms brīdis, kad vardarbības upuris ir uzsācis autonomu, brīvu dzīvi bez vardarbības. Autonomi spēj pieņemt lēmumus un rīkoties ārpus iepriekšējā vai kāda cita vardarbības veicēja ietekmes. Tas prasa laiku un upura gatavība un subjektīvās spējas iet cauri rehabilitācijas procesam, vienlaikus īstenojot dažādu valsts un pašvaldības institūciju gaidas, jo sevišķi saistībā ar bērnu labāko interešu aizstāvību, var nesakrist ar šī cilvēka resursiem un varēšanu. Vardarbības eksperti apšauba, vai šāda rehabilitācija atbilst vardarbībā cietušā cilvēka patiesājām vajadzībām. No vardarbības cietušajiem ir vajadzīgs laiks, lai viņi atjaunotu spēkus un sajustu gatavību izmantot savu pašnoteikšanos un lemtspēju mediācijas procesā.³³

Autore dala mediācijas praktiķu viedokli, kuri uzskata, ka ģimenes vardarbības gadījumā, kur ilgstoši ir pastāvējis upura un varmākas lomu dominējošs attiecību sadalījums, nodarīto pāridarījumu atzīšana ir nepieciešams priekšnoteikums mediācijas procesa uzsākšanai vai turpināšanas iespējamībai. To vajadzētu noskaidrot sagatavošanas procesā, izvērtējot gadījuma piemērotību mediācijai.³⁴

Savukārt, ja kāda no mediācijas pusēm noliedz savu rīcību un trivializē otram nodarītās sāpes, tas kopīgas izpratnes telpas veidošanu padara par neiespējamu un ir bijis par iemeslu mediācijas pārtraukšanai no otras puses vai mediatora.³⁵ Arī tas ir ieguvums, jo skaidri izgaismo alternatīvas un šo attiecību sadarbības robežas otrajai pusei.

Vardarbības prakšu izvērtējums jeb skrīnings

Labie ārvalstu prakses piemēri atkārtotas un sekundāras viktimizācijas novēršanai sākotnēji kā primāro uzdevumu izvirza rūpīgu un padziļinātu izvērtēšanas (screening) procesu ģimenes vardarbības gadījumos vardarbības veicējam un arī upurim. Izvērtēšana attiecas gan uz rehabilitācijas pasākumiem, gan mediācijas piemērošanu. Nepietiekamas izvērtēšanas gadījumā pastāv risks, ka rehabilitācijas pakalpojumu saņem cilvēks ar ļoti augstu vardarbības līmeni un viņa partneris paliek kopā ar viņu, jo tic, ka tagad, kad vardarbības veicējs iet terapijā, viss mainīsies. Rūpīgā izvērtēšanas procesā šādus maldīgus pieņēmumus vajadzētu savlaicīgi izskaust.

Tomēr, pat ja vardarbības draudi ir atklājušies vēlāk mediācijas procesa gaitā, Mediācijas likums nosaka, ka mediācijas procesa konfidencialitātes princips neattiecas uz gadījumiem, kad informācijas izpaušana ir nepieciešama saskaņā ar normatīvajiem aktiem, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, īpaši bērna tiesību vai interešu aizsardzību, kā arī novērstu personas dzīvības, veselības, brīvības vai dzimumneaizskaramības apdraudējumu.³⁶ Mediatoru praksē šī aizsardzības instrumenta piemērošana būtu pārskatāma un, iespējams, papildināma ar konkrētiem rīcības algoritmiem jēgpilnai un skaidrai mijiedarbībai ar citām institūcijām.

Mediācijas iespējamība pie pagaidu aizsardzības pret vardarbību

2023. gadā Valsts policija saņēma 1342 tiesas lēmumus par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, tika konstatēti 894 tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumi, par kuriem tika sākti 750 kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 168.¹ panta. Konstatēti tika arī 117 policijas lēmumu par nošķiršanu pārkāpumi.³⁷

Mediācijas iespējamību civilprocesuālās pagaidu aizsardzības pret vardarbību gadījumā neliedz normatīvais regulējums.³⁸ Nav pamata prezumēt, ka visos gadījumos, kur piemērots pagaidu aizsardzības līdzeklis pret vardarbību, ir viens upuris, kurš nespēj paust savu gribu un runāt par savām interesēm un vajadzībām ar mediatora starpniecību un atbalstu. Ņemot vērā, ka daudzi ģimenes strīdi, kas nonāk mediatoru redzeslokā, saistās ar laulības šķiršanu un ir attīstījušies pēc iepriekš aprakstītās konfliktu eskalācijas trajektorijas, civilprocesuālās pagaidu aizsardzības pret vardarbību izmantošana mēdz būt arī uzbrukuma stratēģija divu ar aizvainojumu, personīgu taisnīguma versiju, cīņas sparu un atbalsta koalīcijām apveltītu laulāto starpā. Šādos brīžos mediatoru profesijas ētikas standarts un sabiedrības intereses paģēr atbalstīt puses konflikta eskalācijas apturēšanā, ja vien ir pamatoti secināt, ka viņas spēj labprātīgi paust savu gribu, pieņemt informētus lēmumus, jo gribētu atrast citu veidu, kā risināt savas domstarpības un tiesības pēc koptaisnības.

Tiesa, konfliktsituācijas izvērtēšanas stadijai un mediācijas procesa sagatavošanas fāzei valsts apmaksāto ģimenes mediāciju procesu ietvaros šobrīd nav atvēlēts nedz papildu laiks, nedz finansējums. Gadījuma piemērojamību mediācijai mediatori izvērtē, vadoties no zināšanām, ko guvuši līdz valsts sertifikāta iegūšanai un, iespējams, vēlāk tālākizglītības procesā pēc savas iniciatīvas. Autores viedoklis šeit sakrīt ar starptautisko pētījumu un kolēģu secinājumiem, ka pirms mediācijas sagatavošanās un izvērtēšanas fāze ir ļoti nozīmīga gan sekundāras un/vai atkārtotas viktimizācijas prevencijā, gan efektīva mediācijas procesa virzībā.

Starptautiskā pieredze un viktimizācijas riski mediācijā

Mediācijas vai atjaunojošā taisnīguma pieejā sakņotas cietušā – pāridarītāja mediācijas izmantošana ģimenes vardarbības gadījumos starptautiskajā pētnieku un praktiķu laukā tradicionāli gadu desmitiem ir bijusi spriedzes un kaislīgu argumentu piesātināta tēma.³⁹

Analizējot atjaunojošā taisnīguma⁴⁰ atbalstītāju uzsvērtās mediācijas iespējas un feministu kustības kritiku mediācijas izmantošanai, kopīga ir nostāja par upuru spēcināšanu, atjaunošanu un atkārtota pāridarījuma novēršanu. Brīvprātīga līdzdalība un drošības sajūtas garantēšana, vardarbīgas kontrolējošas uzvedības atpazīšana, mediējamu gadījumu atlasīšana, mediatoru padziļināta sagatavošana darbam ar cilvēkiem ar intīmu attiecību vardarbības pieredzi un atkārtotas un sekundāras viktimizācijas risku novēršana ir tēmas, kurās ir vieta pilnveidei daudzās pasaules valstīs.⁴¹

Visbiežāk identificētie sekundārās viktimizācijas riski starptautiskajā praksē ir mediācijas vienošanās neizpilde, brīvprātības un pašnoteikšanās principa pārkāpšana mediācijas ieteikšanas laikā, nepatiesas atvainošanās piedāvāšana vai uzstiepšana.

ASV ģimenes vardarbības upuru atbalsta organizācijas, kritizējot mediācijas izmantošanu ģimenes vardarbības gadījumos, kā argumentus min to, ka mediatori mediācijas dalībniekus uztver kā līdzvērtīgus un nepievērš uzmanību nevienlīdzībai viņu sarunu vešanas spējām un spēkam ietekmēt lēmumu.

Aktīva pārtraukšana un aizliegšana runāt par pagātnes pāridarījumiem, aicinot fokusēties tikai uz nākotni, veicina upuros vainas sajūtu par notikušo, bet pāridarītājam nedod telpu un laiku apzināties nodarīto. Upura un varmākas savešana kopā mediācijas procesā šķiršanās laikā ir brīdis ar visaugstāko risku upurim atgriezties ierastajā vardarbības ciklā kopā ar varmāku. Pat mediatora un advokāta vai citu atbalsta personu klātbūtnē upura atrašanās vienā telpā ar varmāku var pilnībā mainīt upura nostāju, spēju izteikties un runāt par savām interesēm un vajadzībām.⁴²

Savukārt Spānijas piemērs ar nulles tolerances politiku pret uz dzimumu balstītu vardarbību arī tiek vērtēts negatīvi, jo pilnībā ierobežo pašnoteikšanās tiesības. Cietušajai sievietei tūlīt pēc ziņošanas par notikumu tiek atņemta jebkāda ietekme uz tālāko tiesvedības procesu, jo nekavējoties tiek piemērots aizliegums tuvoties, kas aizliedz jebkādu saziņas mēģinājumu no abām pusēm.⁴³

Kopumā drošība un varas līdzsvara trūkums, kā arī ārējais spiediens vardarbībā cietušā līdzdalībai mediācijas procesā, pirms pašam ir spēks un gatavība, ir galvenie argumenti pret mediācijas izmantošanu. Savukārt kā labās prakses piemēri tiek izcelta abu dzimumu komediatoru izmantošana, viens pret viens intervijas viscaur mediācijas procesam, netieša mediācija, pusēm kopīgi netiekoties nedz mediācijas procesa sesijās, nedz pēc procesa beigām.

Secinājumi un rekomendācijas

Mediācija nav piemērojama gadījumos, kur pastāv kontrolējošā vardarbība, kas sakņojas ilglaicīgos uztveres un uzvedības modeļos, un atkarības un vardarbības cikls vēl turpinās.

Ģimenes strīdos, kur ir bijušas vardarbības prakses, mediācija varētu tikt piemērota tad, kad vardarbības veicējs un upuris ir piedzīvojuši kvalitatīvu rehabilitāciju un nav šaubu par viņu spēju izmantot savu brīvu gribu, cienīt otra gribu un abas puses redz, ka ir jautājumi, kas vēl risināmi.

Mediācijas ieteicējiem un mediatoriem ir nepieciešams padziļināt izpratni par sekundāras un atkārtotas viktimizācijas īstenošanas riskiem attiecībā pret vardarbības upuri, kurš pieredzējis atkārtotu psiholoģisku un/vai fizisku vardarbību.

Ieviešot obligātas konsultācijas informēšanai par mediācijas izmantošanas iespējām ģimenes strīdos, kur iesaistīti bērni, pastāv sekundārās un atkārtotās viktimizācijas risks, ja konsultācijām netiktu nodrošināti pienācīgi resursi atsevišķām sarunām ar katru no pusēm, kā arī mediācijas ieteicēji vardarbības upuri atkārtoti mudinātu, pierunātu piedalīties mediācijā.

Mediatoru vardarbības atpazīšanas kompetences un izvērtēšanas sarunu vadīšana ir joma, kurā ir nepieciešama pilnveide. Praktiskas treniņu programmas un kvalifikācijas nosacījumi būtu izstrādājami sadarbībā ar viktimizācijas un vardarbības novēršanas ekspertiem.

Savstarpējas cieņas atjaunošanas pieredze, emocionālu pārdzīvojumu atzīšana un savstarpējas izpratnes veicināšana, abpusēja nepiepildītu vajadzību atpazīšana un sadarbības attiecību veidošana stiprina mediācijas procesu dalībnieku pašcieņu un pašvērtību. Tieši šādas sociālās uzvedības regulāra pieredzēšana un prasmju apgūšana ir vardarbības prevencijas pasākumi, kas Latvijas sabiedrībā ir plaši nepieciešami un var tikt veicināti prasmīgu mediatoru vadītā transformējošā mediācijas procesā.

Tikai konsekventa un atklāta sociālo partneru dialoga īstenošana un sadarbība var radīt kompleksus vardarbības prevencijas risinājumus ar paliekošu ietekmi uz sabiedrības uzvedības maiņu un kopīgu labumu.