Ph.D. (Cantab) Ineta Ziemele, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja, bijusī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese

Par aizliegumu izmantot spēku starptautiskajās tiesībās – kā uz nesenajiem jaunā ASV prezidenta izteikumiem reaģē starptautisko publisko tiesību akadēmiskā vide?

Pirmā reakcija ir bijusi no kolēģa profesora Milanoviča¹ Lielbritānijā. Manuprāt, instruktīva analīze. Citstarp ir vērts pievērst uzmanību viņa formulētajam jautājumam – vai ekonomiskais spiediens ir pielīdzināms draudiem un jebkurā gadījumā nepieņemamai rīcībai starptautisko tiesību izpratnē?

Taču vēlos sākt ar vispārēju novērojumu. Runājot par Krievijas karu pret Ukrainu un skatoties uz akadēmisko analīzi par šo acīmredzamo starptautisko tiesību bāzes normas, proti, spēka pielietošanas aizlieguma valstu attiecībās, pārkāpumu – starptautisko tiesību autoru lokā tā nav visaktuālākā tēma. Tā ir galvenā starptautisko tiesību tēma Baltijas valstīs. Tāpēc Baltijas starptautisko tiesību gadagrāmata jau kara sākumā noorganizēja simpoziju, un materiāli ir iznākuši gadagrāmatas 2022. gada 21. sējumā.²

Taču, ja paskatās uz Rietumu pasaules starptautisko tiesību ekspertu diskursu un uz to, kādas tēmas starptautiskajās tiesībās viņus uzrunā, tad Krievijas tēma nav topā. Primārais interešu loks ir saistīts ar Izraēlas atbildi uz “Hamās” 7. oktobra uzbrukumu un pašreizējo situāciju Gazas joslā. Pie aktuālām tēmām jāmin arī klimata jautājumi, taču Krievijas jautājums nav galvgalī – vismaz starptautisko tiesību diskursā. Kāpēc tā? Vai tāpēc, ka spēka pielietošanas aizlieguma pārkāpums ir tik acīm redzams, ka tur vispār nav daudz ko analizēt? Vai arī tas izskaidrojams ar to, ka mēs labi apzināmies, ka ANO ir tikai ierobežotas iespējas reaģēt uz Krievijas kā Drošības padomes pastāvīgās locekles izdarītiem starptautisko tiesību pārkāpumiem? Vai arī tas, ka ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu veto tiesību izmantošana vienmēr ir uzrādījusi gan to vēsturisko mantojumu, gan politiskās simpātijas un līdz ar to ir grūti pārmest otram to, ko pats esi darījis? Tādējādi analīzei no tiesību viedokļa ir robeža, kas ir politiskā realitāte.

Savukārt starptautisko tiesību lietpratēji ļoti labi saprot, ka starptautisko tiesību leģitimitāte un autoritāte ir atkarīga no tā, kādi ir pieejamie mehānismi, lai vērstos pret starptautisko tiesību pārkāpumiem. Tādēļ izcilie starptautisko tiesību prāti kopš Otrā pasaules kara beigām ir koncentrējušies uz starptautisko organizāciju, starptautisko tiesību veidošanu, lai neitralizētu starptautiskās politikas patvaļu. Bet, arī šādiem mehānismiem pastāvot, lai tos iedarbinātu, ir vajadzīga politiskā griba vismaz kādai valstu grupai. Šeit arī starptautisko tiesību jurists apstājas pie tās pašas politiskās gribas.

Šobrīd redzam, kā jaunā ASV administrācija sevi pozicionē attiecībā uz starptautisko tiesību pamatiem, proti tādiem kā valstu suverenitāte, teritoriālā integritāte, valstu sadarbība uz vienlīdzīgiem pamatiem, valstu sadarbība starptautisko organizāciju un līgumu ietvaros. Pirmie soļi rada lielas bažas. Es domāju, ka mums priekšā būs daudz un nopietnas diskusijas par to, kas notiek ar starptautisko kārtību, vai tās pamati tiek mainīti un vai mēs to akceptējam.

Šī kārtība vismaz līdz šim ir balstīta uz to, ka viena valsts vismaz atklāti nepretendē uz citas valsts teritoriju. Citiem vārdiem – valstu teritoriālā integritāte katrā ziņā ir bijusi viena no pamatnormām, un kopš Otrā pasaules kara tas ir nodrošinājis relatīvu mieru. Šis process aizsākās jau ar Tautu Savienības Statūtiem, 1928. gada Keloga–Briāna paktu, un visbeidzot tas ir nostiprināts ANO Statūtos, proti, ka valstu attiecībās spēka pielietošana un draudi lietot spēku ir aizliegti. Tā ir starptautiskās kārtības pamatnorma. Apkārt šim pamatprincipam veidojas tālākie mēģinājumi nostiprināt starptautisko tiesību izpildes mehānismus. Viss, ko mēs zinām starptautiskajās tiesībās attiecībā uz okupācijas varu un rīcību, ieskaitot aizliegumus šādai varai, kā arī normas par kara vešanu – pamatā tas balstās uz atziņu, ka valstis pastāv savstarpēji atzītās teritoriālās robežās. Savukārt jebkuras domstarpības vispirms ir risināmas ar miermīlīgiem līdzekļiem. Nākamais posms starptautiskās kārtības veidošanā ir bijusi atziņa, ka mēs kopā dzīvojam uz vienas planētas un līdz ar to esam par to līdzatbildīgi. Tādēļ ir veidojušies ietvari, kuros kopā vienoties par, piemēram, pasaules tirdzniecību, videi draudzīgu ražošanu u.tml.

Protams, šī starptautiskā kārtība ir radusies Rietumu pasaulē, un tomēr, gadiem ejot, šo kārtību atzīst arī pārējos kontinentos. Līdz šim ir bijusi pārliecība, ka Rietumu pasaule turpinās sargāt izveidoto starptautisko kārtību, jo tā tomēr pārstāv zināmas vērtības. Ja Rietumu pasaulē iekšēji nav pārliecības par kopējām vērtībām, tas kļūst biedējoši, jo iepriekšējo gadsimtu, kurus vēlējāmies atstāt pagātnē, ēna kļūst lielāka.

Iespējamā lielvalstu vienošanās par mieru bez Ukrainas līdzdalības. Ko paredz Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām, īpaši tās 52. un 53. pants? Kā šādas sarunas vērtējat jūs kā starptautisko publisko tiesību profesore?

Nevienas valsts vietā, ieskaitot Ukrainu, citas valstis nedrīkst vienoties, tas tā nenotiek. Ukraina var uzņemties saistības labā ticībā pēc sarunām, kurās Ukraina ir piedalījusies. Proti, ja tā būtu paudusi gribu šādu saistību izveidē. Ja runa ir par pamieru, vēl jo vairāk par mieru, pie šāda risinājuma var nonākt tikai un vienīgi ar Ukrainas pašas dalību un ievērojot Ukrainas izvirzītos noteikumus. Tas izriet ne tikai no Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām,³ tā ir arī vispāratzīta starptautisko paražu tiesību norma. Valsts piekrišana ir starptautisko tiesību avots.

Plašākā griezumā – kādēļ vēl 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā viens karš nepārtraukti sekoja citam? Tādēļ, ka, neskatoties uz miera sarunām un panākto mieru, pastāvēja norma, ka kara pieteikšana ir suverēna prerogatīva, un tādēļ, ka visiem, kam būtu pienācies sēsties pie sarunu galda, tur vieta diemžēl neatradās.

Ir, protams, piemēri, kad miers ir ticis tā definēts, ka pusēm, kas nepiedalījās sarunās, mieru tomēr neatnesa. Tas bija arī Baltijas valstu gadījums pēc Otrā pasaules kara. Patiesībā miers neiestājās. Mūsu sabiedrībā Otrais pasaules karš beidzās tikai pēc padomju okupācijas varas aiziešanas. Baltijas valstis pasaules kārtības veidošanā, kāda tā bija pēc 1945. gada, nepiedalījās, vismaz ne mūsu reģionā. Mums arī nebija pilnīgas iespējas izstāstīt savu stāstu uzreiz 1991. gadā. Svarīgāk bija panākt padomju armijas izvešanu. Tas arī noteica, ka, piemēram, Latvijai nebija reālistisku iespēju uzreiz pārvarēt visas padomju okupācijas sekas. Šādi apstākļi, protams, nekur neizzūd, un tie traucē valsts attīstībai, traucē tautas virzīšanos uz priekšu.

Starptautiskajās tiesībās, kādas tās ir spēkā pašlaik, – kas ir tās tiesību normas, ko piemēro miera sarunām? Cik lielā mērā trešās valstis drīkstētu pierunāt Ukrainu uz atsacīšanos no savas teritorijas, piemēram, apmaiņā pret militāru palīdzību?

Šis jautājums ir jāaplūko ex injuria non jus oritur principa gaismā, proti, jāsaprot, cik spēcīga ir tiesību norma par pienākumu neatzīt (non-recognition) prettiesiskumu un prettiesiskuma sekas. Tiesības uzliek par pienākumu neatzīt prettiesisku teritoriju sagrābšanu, un vēl jo vairāk ir pienākums neatzīt sekas, kas ir iestājušās ar šādu prettiesisku rīcību. Tas liek vēlreiz atcerēties tieši ar Baltijas valstīm saistīto starptautisko tiesību praksi. Deportācijas, kā arī civiliedzīvotāju un militārpersonu iepludināšana Baltijas valstu teritorijā padomju okupācijas rezultātā ir šīs prettiesiskās situācijas prettiesiskas sekas un ir ceturtās Ženēvas konvencijas⁴ pārkāpums.

Tomēr jāņem vērā, ka, saskaroties ar pienākumu neatzīt prettiesiski izraisītas sekas, praksē ir novēroti arī kompromisi. Viena no šādu kompromisu izpausmēm ir tiesības, kādas bauda tie Latvijas iedzīvotāji, kuri pārcēlās uz dzīvi pie mums padomju varas gados. Tas ļauj apgalvot, ka joprojām nav pilnīgas skaidrības, kādas ir neatzīšanas pienākuma robežas.

Baltijas valstu piemērs šajā aspektā ir ļoti svarīgs, jo līdzīgas sekas ir radušās Ukrainai okupētajās teritorijās. Tās ir prettiesiski okupētas, šo okupāciju nedrīkst atzīt, tāpat nedrīkst atzīt iedzīvotāju sastāva izmaiņas, ieskaitot Krievijas Federācijas pilsonības uzspiešanu. Tas izriet no starptautiskajām tiesībām. Šeit, protams, būs cilvēki, kas teiks, ka ir jāiet uz kompromisiem. Kādu pozīciju ieņems pati Ukraina? Jo šajā ziņā ir ārkārtīgi svarīgi ievērot, ka starptautiskajās tiesībās ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, kam piekritīs pati Ukraina. Šajā ziņā Ukrainai var noderēt tieši Baltijas valstu prakse. Tiesības neapšaubāmi ir Ukrainas pusē. Taču ir jāprot tās izmantot.

Tāpat ir jāņem vērā, ka, izejot uz kompromisiem, tiek veidota jauna valstu prakse, bet valstu prakse ir starptautisko tiesību avots. Ja tiek akceptēts, ka Ukraina piekāpjas, tam būs arī plašākas sekas. Proti, samazināsies principa ex injuria non jus oritur (nelikumība nerada tiesības) nozīme, un pieaugs konkurējošā principa – ex factis jus oritur (fakts ir tiesību avots) – loma. Piebildīšu, ka visa starptautisko tiesību vēsture griežas ap šo divu principu konkurenci. Latvijai ir svarīgs ex injuria non jus oritur princips.

Vai situācijā, kur lielvaras panāktu vienošanos par Ukrainu, tiesiski jebkas mainītos, ja šādu vienošanos “apzīmogotu” ANO Drošības padome ar saistošu rezolūciju?

Tas ir jautājums par to, vai ANO Drošības padomei ir jāievēro starptautiskās tiesības. Varam atcerēties Drošības padomes praksi laikā, kad bez padomes akcepta 2003. gadā notika ASV iebrukums Irākā, gāžot Sadama Huseina valdību. Dažus mēnešus pēc iebrukuma ANO Drošības padome tomēr akceptēja ASV un koalīcijas klātbūtni līdz jaunas valdības izveidošanai Irākā. Tādējādi vismaz okupācijas periods bija tiesisks un tika ievērotas arī attiecīgās starptautisko tiesību normas. Līdz ar to Drošības padomei ir tiesības (un pienākums) sekot līdzi notikumiem un tos vērtēt arī pēc fakta.

Līdz jautājumam par savas darbības tiesiskuma novērtējumu Drošības padome nonāca saistībā ar sankcijām, ko tā noteica pret indivīdiem, piemēram, par dalību teroristiskajā grupējumā “Al Kāida” (Al Qaeda). Drošības padome nonāca pie atziņas, ka, ierobežojot personu tiesības, ir jāpiemēro vismaz taisnīgas procedūras (due process) standarts. Indivīdam ir jābūt iespējai aizstāvēties un apgalvot, ka tam nav nekāda sakara ar dalību noziedzīgā organizācijā. Drošības padome tādējādi ir nonākusi pie izpratnes, ka tā nestāv pāri starptautiski tiesiskajai kārtībai.

Tādējādi Drošības padome, rīkodamās savas kompetences ietvaros, kā tas ir paredzēts ANO Statūtos, jebkurā laikā var savā darba kārtībā iekļaut jebkuru no pasaules karstajiem jautājumiem. Proti, jebkuru jautājumu par karu un mieru. Vēl jo vairāk – to darīt ir Drošības padomes pienākums.

Vai Drošības padome varētu lemt pret Ukrainas gribu? Es ļoti stipri par to šaubos. Tas nozīmētu vērsties pret pašiem starptautisko tiesību sistēmas pamatiem, Drošības padome nevar ignorēt tādu starptautisko tiesību pamatnormu kā valsts piekrišana.

Ja Drošības padome iesaistītos, uz kādām tiesību normām varētu atsaukties Ukraina? Vai attīstības stadijā, kādā šobrīd ir starptautiskās tiesības, Ukraina varētu apgalvot, ka tai ir tiesības tikt uzklausītai Drošības padomē, pirms Drošības padome pieņem lēmumu par Ukrainu? Vai arī jebkurš šāds jautājums par Drošības padomes lēmumu ir tikai un vienīgi pašas Drošības padomes kompetence?

Drošības padomes prakse rāda, ka iesaistītās puses tiek uzklausītas. Arī pašlaik Ukrainas pārstāvis piedalās Drošības padomes sēdēs jautājumā par Krievijas un Ukrainas konfliktu, un viņam tiek dots vārds.

Pēc būtības starptautiskās tiesības prasa, lai tiesiskais stāvoklis tiktu atjaunots tāds, kāds tas bija pirms pārkāpuma izdarīšanas. Tas izriet arī no Starptautiskās tiesību komisijas pantiem par valstu starptautisko atbildību.⁵ Tie nosaka, ka, pirmkārt, ir jāpārtrauc prettiesiskās darbības, otrkārt, jāatgriežas iepriekšējā stāvoklī un, treškārt, ir jāatlīdzina zaudējumi. Šie trīs soļi nav Starptautisko tiesību komisijas izdomājums. Tā ir valstu prakse, kas ir izkristalizējusies ilgā laika periodā, un būtībā tai piekrīt visas pasaules valstis. ANO Drošības padomei, kā jau minēju iepriekš, pašai ir jāievēro minētās starptautiskās tiesības.

Šajā aspektā ir jāpievēršas arī argumentiem, kurus izvirza pati Krievijas Federācija pašlaik notiekošajā tiesvedībā Starptautiskajā tiesā.⁶ Viena lieta ir tāda, ka mēs saprotam Ukrainas pozīciju. Tā atbilst starptautisko tiesību nostādnēm, ka karadarbība ir jāpārtrauc, Ukraina ir jāatjauno un tā ir Krievijas Federācija, kam par to ir jāmaksā. Vienlaikus arī Krievija pauž savu nostāju. Tās argumentācija būtībā ir tāda, ka tā ir Krievija, kas aizsargājas, jo Ukraina pārkāpjot Genocīda nepieļaujamības konvenciju.⁷ Tas izskaidrojot, kādēļ Krievijas Federācija tagad ar visu savu milzīgo armiju iebrūk Ukrainā. Jo, lūk, ir jāaizsargā civiliedzīvotāji no darbībām, kuras sasniedz genocīda nozieguma smagumu... Nākamais arguments, ko Krievijas Federācija izmanto, ir balstīts tiesībās uz pašaizsardzību.

Šeit tomēr jāņem vērā, ka ANO Ģenerālā asambleja jau 2022. gada 2. martā⁸ ir apstiprinājusi, ka Krievija ir agresorvalsts un Ukrainai no tā izriet tiesības uz pašaizsardzību. Visām valstīm, ieskaitot Latviju, ir pienākums ievērot šo rezolūciju. Pat ja Ģenerālās asamblejas rezolūcija nav juridiski saistoša pati par sevi, tā apkopo un izriet no juridiski saistošām starptautisko paražu tiesību normām, kurām atsevišķām ir arī jus cogens, proti, imperatīvs raksturs, un no tā izriet visu valstu panākums atbalstīt Ukrainu.

Vēl, pievēršoties pēdējai Ukrainas prasībai Starptautiskajā tiesā pret Krieviju saistībā ar Genocīda konvenciju, jāatceras, ka Starptautiskā tiesa to sadalīja divos aspektos. Pirmkārt, tiesa noraidīja kā nepieņemamu Ukrainas lūgumu atzīt, ka spēka lietošana pret Ukrainu un 2022. gada 21. februārī veiktā Doņeckas un Luganskas Tautas Republiku atzīšana ir jautājumi, kas ietilpst Genocīda konvencijas piemērošanas jomā. Tiesa savukārt turpinās izskatīt lietu par to, vai pati Ukraina ir veikusi genocīdu. Tādējādi Starptautiskā tiesa ir skaidri pateikusi, ka jautājumi par spēka prettiesisku piemērošanu neietilpst minētās Genocīda konvencijas saturā. Kā tiesnese es to varētu saprast, tomēr jāatzīst, ka spriedums, ko Starptautiskā tiesa pieņems pēc būtības, attieksies uz šauru jautājumu. Vienlaicīgi arī šī jautājuma izvērtēšana ir ļoti svarīga, jo, kā jau minēju, Krievija kā vienu argumentu sava iebrukuma Ukrainā pamatojumam izmanto tieši Genocīda nepieļaujamības konvenciju. Tādējādi līdzās ANO Ģenerālās asamblejas sniegtajai situācijas kvalifikācijai būs arī Starptautiskās tiesas atbilde, vai tiešām Ukraina veica ko tādu, kas bija tiesisks pamats Krievijas iebrukumam. Visas šīs kvalifikācijas ir ļoti svarīgas, un tās noteikti ietekmēs iespējamo miera sarunu kontekstu.

Latvija ir izvirzījusi par mērķi 2026. gadā kļūt par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli. Ko tas Latvijai dotu starptautiski? Šāda ievēlēšana liktu savākt balsis no visas pasaules, izprast citu valstu intereses un vajadzības. Kas ir robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt, mēģinot iegūt popularitāti piecos kontinentos?

Šeit varam atcerēties Starptautiskās tiesas neseno konsultatīvo atzinumu⁹ par Palestīnas okupēto teritoriju statusu un palestīniešu tiesībām, kas ir jau otrais Starptautiskās tiesas atzinums Izraēlas un Palestīnas konfliktā. Balsojumā par rezolūciju ar lūgumu Starptautiskajai tiesai sniegt šo atzinumu Latvija atturējās, savukārt 2024. gada septembrī balsojumā par ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, kas tika pieņemta pēc minētā 2024. gada 19. jūlija atzinuma pieņemšanas, Latvija balsoja par.

Pēc Otrā pasaules kara plāns un vienošanās bija tādi, ka būs divas valstis – Izraēlas valsts un Palestīnas valsts. Diemžēl šī vienošanās jeb vīzija joprojām nav īstenota. 1967. gada karā teritorija, ko mēs pašlaik dēvējam par Gazas joslu, tika okupēta līdz ar citām teritorijām, kuras ir sīki uzskaitītas minētajā Starptautiskās tiesas konsultatīvajā atzinumā. Latvijai svarīgais šajā atzinumā ir tas, ka Starptautiskā tiesa ļoti skaidri ir definējusi vairākus okupācijas tiesību aspektus. Tas ir it īpaši tādēļ, ka Baltijas valstis jau 20. gadsimta 90. gadu sākumā, noregulējot tiesiskās attiecības ar padomju laiku iebraucējiem, saskārās ar nepamatotu apgalvojumu, ka manis iepriekš minētā ceturtā Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību nevarot tikt piemērota situācijai, kas izveidojās pēc okupācijas. Ieskaitot tādēļ, ka minētā konvencija tika pieņemta 1949. gadā, proti, laikā, kad okupācija jau bija sākusies. Minētais konsultatīvais atzinums šos argumentus vismaz daļēji atspēko. Īpaši svarīgi ir tas, ka Starptautiskā tiesa ir skaidri pateikusi, ka, neskatoties uz to, cik ilgs ir okupācijas periods, okupācijas varai nesamazinās starptautisko tiesību pienākumi pret iedzīvotājiem un okupētajām teritorijām. Tas, ka paiet laiks – pat vairākas desmitgades, nenozīmē, ka kaut kādā brīdī laiks okupācijas varas klātbūtni padara par tiesisku. Šī ir ārkārtīgi svarīga atziņa un tieši sasaucas ar mūsu pašu vēsturisko situāciju.

Līdz ar to jāsaka, ka Latvijas pozīcija vai pat kampaņa, lai Latviju ievēlētu Drošības padomē, protams, nebūs viegla. Pastāv daudzas un dažādas intereses, par kurām jādomā. Tas, ka Latvija iestājās par šo konsultatīvo viedokli, es teiktu, ka tas pilnībā atbilst Latvijas interesēm kā īstermiņā, tā ilgtermiņā. Tas ir stāsts par tiesiskuma stiprināšanu. Valstu un tautu attiecībās Latvijai nav ļoti plašu izvēļu. Mēs ļoti labi saprotam, kur mēs esam, kāds ir mūsu stāsts, un mums starptautiskās tiesības un tiesiskums ir imperatīvi svarīgi. Ja mums ir spēks un kapacitāte nonākt šādā institucionālajā iekārtā, galvenajā institūcijā, kura atbild par teritoriālo integritāti, spēka aizliegumu un miera nodrošināšanu pasaulē, tad Latvijai tur noteikti ir jābūt.

Es tiešām atbalstu Latvijas valdības – un konkrēti Ārlietu ministrijas – darbību ceļā uz Drošības padomi, jo nākamo gadu laikā vēl turpināsies visas šābrīža problēmas. Kā redzams, tādu ir ne tikai daudz, bet pēdējā laikā tās visas ir fundamentālas pašai Latvijas pastāvēšanai. Līdz ar to Latvijai ir jāatrodas notikumu epicentrā un jāmēģina ietekmēt procesus, lai tajos netiktu aizmirsts par tiesiskumu un valstu vienlīdzības principu. Labāku laiku kandidēšanai nevarētu atrast. Savā ziņā tas ir skumji, kaut gan sudraba maliņa ir tāda, ka nav labāka laika kā pašlaik, lai novērtētu un nosargātu to, kas ir iegūts pēc Otrā pasaules kara.

Mg. iur. Māris Lejnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs

Ko nosaka tiesību normas attiecībā uz aizliegumu starptautiskajās tiesībās grozīt robežas, izmantojot spēku un citus piespiešanas līdzekļus, ieskaitot ekonomiskos?

Starptautiskajās tiesībās aizliegums grozīt starpvalstu robežas, izmantojot spēku, visupirms ir balstīts mūsdienu starptautisko tiesību fundamentālākajā normā – ANO Statūtu¹⁰ 2. panta 4. daļā: “Visas Dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem.”¹¹ Lai arī šis nebija pirmais mēģinājums ierobežot vai aizliegt starptautiskajās attiecībās bruņota spēka lietošanu,¹² tomēr tieši citētā norma kļuva par globāla rakstura agresīva kara aizliegumu. Norma neapšaubāmi ir ieguvusi ne tikai globāli saistoša līguma un paražu tiesību normas, bet arī jus cogens¹³ raksturu, t.i., jebkura atkāpšanās no tās ir prettiesiska, jebkurš starptautiskais līgums, kurš ir pretrunā ar to, nav spēkā esošs ab initio.¹⁴

Jautājums tomēr ietver ne tikai agresīva kara jautājumu, bet ir uzdots arī attiecībā uz citiem, t.sk. ekonomiskiem, piespiešanas līdzekļiem. Sāksim ar to, ka teritoriālas izmaiņas var tikt veiktas ne tikai piespiešanas rezultātā, bet arī pēc abpusējas brīvas gribas – teritorijas pērkot, pārdodot, mainot, cedējot vai pat nododot pūrā absolūta monarha, ja tādi mūsdienās vēl pastāv, atvasei.¹⁵

Kas attiecas uz ekonomisko, politisko vai psiholoģisko piespiešanu, tad šis jautājums plaši tika diskutēts, gatavojot 1969. gada Vīnes Konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija). Diplomātiskās konferences gaitā tika pat pieņemta īpaša rezolūcija, kaut nesaistoša, kura aicināja arī cita veida spiediena izdarīšanu pielīdzināt militāra spēka vai spēka draudu pielietošanai, tomēr valstu praksē tas nav guvis atbalstu.¹⁶ Tātad no starptautisko tiesību viedokļa nevar tikt uzskatīts par prettiesisku piedāvājums teritoriju iegādāties vai pat ekonomiska, politiska vai psiholoģiska spiediena izdarīšana, pierunājot teritoriju atdot.

Kādi ir galvenie starptautisko tiesību pamatprincipi saistībā ar iespējamām miera vai pamiera sarunām par Ukrainu? Piemēram, vai “lielvalstu” formalizēta vienošanās bez Ukrainas līdzdalības atbilstu Vīnes konvencijas 53. pantam (jus cogens)? Kādas būtu šādas vienošanās tiesiskās sekas?

Šis jautājums zināmā mērā sasaucas ar iepriekšējo. Lielvalstu savstarpēju politisku vienošanos var uztvert kā politiska vai ekonomiska spiediena izdarīšanu attiecībā uz Ukrainu. Taču šāds spiediens, kā jau teikts iepriekš, pats par sevi nepārkāpj ANO Statūtu 2. panta 4. daļu, ne arī Vīnes konvencijas 52. pantu.¹⁷

Nedaudz sarežģītāks ir jautājums, ja, neiebilstot vai pat piekrītot citām “lielvalstīm”, Krievija ar bruņota spēka palīdzību piespiež Ukrainu atteikties no savas teritorijas daļas. Ja rezultātā tiek tikai pārtraukta karadarbība, vienošanās ir par pamieru un uguns pārtraukšanu, bet Ukraina formāli neatsakās no savas teritorijas, t.i., notiek bruņotā konflikta “korejizācija”, tad formāli ANO Statūtu 2. panta 4. daļa un Vīnes konvencijas 53. pants nav skarts, kaut faktiski Ukraina zaudētu kontroli pār savām teritorijām. Jautājums par Vīnes konvencijas 52. panta pārkāpumu rodas, ja Ukraina tiek ar bruņotu spēku piespiesta atdot teritorijas. No vienas puses, saskaņā ar Vīnes konvencijas 52. pantu šāds līgums nebūtu spēkā, taču, no šādas loģikas raugoties, neviens miera līgums nevarētu būt spēkā esošs vispār, jo tiktu panākts bruņota spēka lietošanas rezultātā. Šādā situācijā par noteicošo būtu uzskatāms, vai šādam līgumam piekristu Ukrainas tauta kā augstākais varas nesējs Ukrainā.

Visbeidzot, ja notikta “lielvalstu” vienošanās, vai tā būtu saistoša Ukrainai? Nē, jo Vīnes konvencijas 34. pants nosaka: “Līgums nerada saistības un tiesības attiecībā uz trešo valsti bez tās piekrišanas.” Šāda “lielvalstu” vienošanās būtu tikai jau minētais politiskais spiediens, uz kuru neattiecas Vīnes konvencijas 52. pants.¹⁸

Kā juridiski vērtēt “ēnu flotes” parādīšanos Baltijas jūrā?

Baltijas jūras reģionā 2024. gads paliks vēsturē ar vairākiem kuģošanas incidentiem, kad no Krievijas ar starptautiskajām sankcijām pakļauto naftas kravu braucoši trešo valstu karoga kuģi tika turēti aizdomās, ka tie ir pārrāvuši jūras dibenā esošus vairākus kabeļvadus un cauruļvadus. Ja šādi jūras incidenti paši par sevi nav nekas pārāk unikāls, tad sērijveida raksturs un iesaistīto kuģu kaut netieša saikne ar mūsu lielo kaimiņvalsti ir izvirzījuši šo jautājumu reģiona valstu īpašā dienas kārtībā. Dažas pamata tēzes par šīs t.s. “ēnu flotes” problemātiku.

1. Nepastāvot kara stāvoklim, ir piemērojamas miera laika tiesības.

2. Saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvencijas 92. pantu atklātajā jūrā kuģi atrodas ekskluzīvā karoga valsts jurisdikcijā. Saskaņā ar šīs konvencijas 58. panta 2. punktu mutatis mutandis tas attiecas arī uz piekrastes valstu ekskluzīvo ekonomisko zonu.

3. Saskaņā ar Jūras tiesību konvencijas 113. pantu katras konvencijas dalībvalsts pienākums ir kriminalizēt tādus kaitējumus kabeļvadiem vai cauruļvadiem atklātās jūras vai piekrastes valsts ekskluzīvās ekonomiskās zonas dibenā, kurus ar tīšu nodomu vai rupju neuzmanību ir nodarījis vai nu tās karoga kuģis, vai šīs valsts pilsonis.¹⁹ Tātad, ja incidents noticis atklātajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, tad krimināltiesisko jurisdikciju drīkst realizēt tikai kuģa karoga valsts vai vainīgās personas pilsonības valsts. Ja incidents ir noticis kādas valsts teritoriālajos ūdeņos, tai ir tiesības realizēt savu krimināltiesisko jurisdikciju saskaņā ar konvencijas 27. pantu.

4. Civiltiesiskā jurisdikcija par kaitējuma atlīdzību realizējama vispārējā kārtībā, arestējot kuģi prasības nodrošināšanai jebkurā pasaules ostā.

Jautājumus uzdeva un viedokļus apkopoja Uldis Krastiņš