Mākslīgais intelekts ir kā rats un uguns, kā rūpnieciskā revolūcija un lauksaimniecības revolūcija. Tas nav valsts jautājums. Tas pieder visiem.¹

Runājot par cilvēku uzskatiem par mākslīgo intelektu, tā “krustēvs”, Nobela prēmijas laureāts fizikā (2024), Toronto Universitātes emeritētais profesors Džefrijs Hintons (Geoffrey Hinton) norāda, ka cilvēku uzskats par to, ka mākslīgajam intelektam nav tā, kas ir viņiem, un tāpēc tas liek justies drošāk un īpašāk, ir nepareizs. Profesors uzsver – mēs, cilvēki, neesam īpaši.² Ja meklējat jaunu iemeslu, lai uztrauktos par mākslīgo intelektu, izmēģiniet šo: daži no gudrākajiem cilvēkiem pasaulē cīnās, lai izveidotu testus, kurus mākslīgā intelekta sistēmas nevarētu izturēt.³

Mākslīgais intelekts nav iedomājams bez tā neatņemamās darbības viena no pamatiem, proti, tā trenēšanas. Arvien vairāk tiek aktualizētas nepieciešamās normatīvās izmaiņas, lai regulētu šo jauno un strauji attīstošos tehnoloģiju, cenšoties salāgot mākslīgā intelekta rīku tehnoloģisko risinājumu attīstību un pamattiesības.

Šī raksta mērķis ir sniegt nelielu ieskatu mākslīgā intelekta trenēšanas tiesiskajos izaicinājumos. Jāpiezīmē, ka mākslīgā intelekta trenēšanas tiesiskā regulējuma aspektā šī tēma ir gana maz apskatīta. Publiskajā vidē pieejams pavisam niecīgs avotu skaits, tomēr raksta autori uzdrošinājās sniegt arī savu artavu.

Mākslīgā intelekta trenēšanas tiesiskais regulējums ārpus Eiropas Savienības

Pirms apskatīt trenēšanas tiesisko regulējumu ārvalstīs, būtu nepieciešams uzskaitīt valstis, kuras mākslīgā intelekta trenēšanas attīstībā tikušas vistālāk:

• Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk – ASV): vadošās universitātes, piemēram, Masačūsetas Tehnoloģiju institūts, Stenfordas Universitāte un Kārnegī Mellona universitāte, piedāvā modernākās mākslīgā intelekta programmas un pētniecības iespējas;
• Ķīna: notiek strauja attīstība mākslīgā intelekta apmācībā ar tādām iestādēm kā Tsinghua Universitāte priekšgalā un izteikti spēcīgu valdības atbalstu mākslīgā intelekta izglītībai;