Būvniecības likuma 1. panta 15. punkts nosaka, ka būvniecības procesa dalībnieki ir būvniecības ierosinātājs, būvprojekta izstrādātājs, būvdarbu veicējs, autoruzraudzības veicējs, būvuzraudzības veicējs vai būvekspertīzes veicējs.¹ Atkarībā no izvēlētās būvniecības projekta realizācijas metodes strīdu iespējamība starp minētajiem būvniecības procesa dalībniekiem ir dažāda, tomēr jebkuru strīdu vieno fakts, ka tas var aizkavēt vai vispār apturēt būvniecības ieceres realizāciju.

Visiem būvniecības procesa dalībniekiem ir viens mērķis: pabeigt projektu pēc iespējas kvalitatīvāk, tam paredzētajā laikā, kvalitātē un budžetā. Efektīva procesa pārvaldīšana un dokumentēšana ir viens no būtiskiem priekšnosacījumiem, lai būvniecības procesa gaitā nodrošinātu profesionāli labu attiecību uzturēšanu procesa dalībnieku starpā, tostarp mazinot arī strīdu iespējamību.

Ierasti, ka strīds veidojas kādā no aktīvām būvniecības projekta realizācijas stadijām, taču publiski vairāk tiek iztirzāti tieši būvdarbu gaitā notiekošie strīdi. Bieža problēma šajā būvniecības stadijā slēpjas līgumos noteiktajā strīdu risināšanas kārtībā, kas nereti aprobežojas ar burtiski vienu frāzi, kas pasaka, ka, nespējot pusēm strīdu atrisināt sarunu ceļā, tas tiek risināts tiesā. Manuprāt, minētais ir sliktākais scenārijs efektīvam strīda risinājumam, tā kā nav ne terminētas darbības, to starpposmi, ne arī aprakstīts, kas patiesībā būtu jāpaveic, lai strīdu varētu atrisināt pārrunu ceļā.

Nenoliedzami, ka arī pašu līgumu saturs nereti neatbilst, piemēram, būvniecības projekta realizācijas metodes garam, pušu tiesībām un pienākumiem, kā arī būvdarbu laikā konstatētie strīdi ne vienmēr liecina, ka strīda cēlonis meklējams būvdarbu kvalitātē.