“Jurista Vārda” uzmanību atmiņas pienākuma tematikai pievērsa Latvijas Republikas prokuratūras 28. maija paziņojums presei, ka tiek atjaunots kriminālprocess “par Herberta Cukura iespējami izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem”. Šajā sakarā redakcija lūdza sniegt sīkākas ziņas cietušo pārstāvim šajā kriminālprocesā – “Jurista Vārda” autoram, juristam Davidam Lipkinam, kā arī Ģenerālprokuratūras Pirmstiesas kriminālprocesa un tiesvedības koordinācijas nodaļas prokuroram Aivim Zalužinskim. “Jurista Vārds” it īpaši vēlējās noskaidrot, kādā veidā ir iespējams turpināt kriminālprocesu pēc personas nāves un kādas ir galvenās liecības par Herberta Cukura dalību holokaustā.

Atjaunotajā Latvijas Republikā pienākums atcerēties ir ieguvis juridisku formu. Pavisam neilgi pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 3. oktobrī toreiz vēl Augstākā padome pieņēma likumu “Par Svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Šī likuma pirmās redakcijas 2. pantā ir ietverts: “Noteikt par atceres un atzīmējamām dienām: [..] 4. jūliju – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu;”. Cik zināms, 1990. gadā šo datumu izvēlējās pati ebreju kopiena, savukārt likumdevējs šo izvēli noteica par saistošu visai sabiedrībai.

Svētku un atceres dienas turklāt nav vienīgais juridiskais instruments. Arī Krimināllikuma 74. prim pants liedz “publiski slavināt, noliegt, attaisnot vai rupji noniecināt” starptautiskos noziegumus. Šajā tiesību normā tiešā veidā ir minēts arī “nacistiskās Vācijas īstenotais genocīds un noziegums pret cilvēci [..] pret Latvijas Republiku”.

Atmiņa ir trausla un neuzticama. Jautājums ir par to, kā reaģēt uz šīm atmiņas īpašībām – norakstīt to kā neizmantojamu, vai arī tieši otrādi – saglābt kā sena trauka lauskas. Vēsturnieks Ričards Pļavnieks² sniedz intriģējošu piemēru – Viktora Arāja kriminālprocesā Hamburgas Landgericht tika uzklausīti vairāki holokaustu pārdzīvojušie Latvijas iedzīvotāji – tostarp Frīda Mihelsone, kas ir pazīstama arī latviešu lasītājam.³ Nevar būt šaubu par to, ka viņas piedzīvotais ir noticis, taču minētā tiesa liecības tomēr neņēma vērā citu iemeslu dēļ.⁴ Liecību problemātika nodarbina arī vēsturniekus – “nav perfektu liecinieku; nav tādas liecības, kas būtu pilnībā nevainojama ikvienā tās aspektā”; “liecības, ar kurām es iepazinos, ir pilnas ar kļūdām datumos, personu vārdos, vietās, un ir skaidrs, ka lielākā daļa liecību atklāj, ka personai, kas sniedz liecību, patiesībā ir maz informācijas par notikumiem, par kuriem tā liecina”.⁵

Jānorāda, ka arī Latvijas kontekstā viens no pirmajiem darbiem iznāca Vācijā 1947. gadā⁶ – piekasīgs lasītājs tajā atradīs nekonsekvences, nesakritības u.tml. Ir tiesa, ka holokaustu pārdzīvojis liecinieks nevar zināt pavēļu došanas ķēdi ar arhīva precizitāti, bet gan balstās uz redzēto un dzirdēto. Pati holokausta būtība noteic, ka noziegumu tiešie liecinieki ir nogalināti. Un tomēr pastāv iespaidīgs liecību skaits,⁷ kas neļauj tās ignorēt – ne vēsturniekam, ne tiesību piemērotājam. Trūkumi liecībās prasa ar tām strādāt – novērtēt apstākļus, kādos liecības varēja rasties, izmaiņas liecībās, laikam ejot, ieskaitot apstākli, ka arī liecinieks ir daļa no sabiedrības un agri vai vēlu nonāk “kolektīvās atmiņas” ietekmē.

Visbeidzot atmiņas pienākuma noteikšana ar tiesību normām daudz ko atklāj par mūsu sabiedrību. Tas, ka atmiņa ir kļuvusi par juridisku pienākumu, norāda, ka mēs atceramies ne visai labprāt un to darām selektīvi – atceramies notikumus, par kuriem varam priecāties un lepoties, taču aizmirstam, noklusējam vai ļaunākajā gadījumā noliedzam vai sagrozām tās epizodes latviešu tautas vēsturē, kuras mūs parāda negatīvi – ieskaitot holokaustu.