Daudzās tiesību nozarēs likumā ir tieši noteikts, kuras materiālo tiesību normas no laika aspekta tiesību piemērotājam ir jāņem vērā. Piemēram, saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma¹ 3. pantu katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Tāpat Krimināllikuma² 5. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Taču nevienā normatīvajā aktā nav vispārīgi noteikts, kāds ir materiālo tiesību normu iedarbības laiks administratīvajā procesā.

Tādējādi šajā rakstu sērijā autore analizēs materiālo tiesību normu intertemporālo piemērojamību administratīvajā procesā, tostarp izvērtējot, cik pamatots ir tiesību doktrīnā un atsevišķos Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumos izteiktais viedoklis, ka publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti attiecas uz ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem.³ Proti, ka administratīvajā procesā, ja vien likumdevējs nav noteicis citādi, ir jāpieņem, ka tiesību normai ir tūlītējs spēks.⁴

Autore ir novērojusi, ka problemātika ar materiālo tiesību normu piemērošanu no laika aspekta biežāk ir konstatējama gadījumos, kad tiek izskatīts prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu vai nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu, proti, kad persona vēl izjūt tai ar lēmumu radītās tiesiskās sekas vai arī izjutīs tās nākotnē.⁵ Līdz ar to šajā rakstu sērijā galvenokārt tiks analizēta materiālo tiesību normu intertemporālā piemērojamība, iestādei un tiesai izskatot šos divus prasījumus.⁶

Vispārīgie noteikumi par piemērojamās materiālo tiesību normas izvēli no laika aspekta labvēlīga administratīvā akta izdošanas procesā

Administratīvajam procesam ir raksturīgs tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, izskatot jautājumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ie­stāde piemēro tās materiālo tiesību normas, kas ir spēkā personas iesnieguma izskatīšanas laikā, ja vien citas tiesību normas nenosaka citādi.⁷ Proti, iestādei ir jāvērtē, vai tās lēmuma pieņemšanas brīdī tiesiskie un faktiskie apstākļi ir tādi, kas pieļauj labvēlīga administratīvā akta izdošanu.⁸ Savukārt augstākai iestādei, izskatot personas apstrīdēšanas iesniegumu par tādu zemākas iestādes lēmumu, ar kuru šai personai ir atteikts izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ir jāpiemēro apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas.⁹

Ja personu neapmierina augstākas iestādes lēmums, tā var to pārsūdzēt tiesā. Tiesa, izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, pārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no noteiktā publisko tiesību subjekta prasīt attiecīgo labumu.¹⁰ Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies.¹¹ Pamats izdot personai labvēlīgu administratīvo aktu ir tikai tad, ja pastāv visi tā izdošanas priekšnoteikumi. Turklāt, izvērtējot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesa nav saistīta ar administratīvā akta pamatojumā norādītajiem iestādes argumentiem.