Ievads

Humanitāro zinātņu virziens, kas ir ieguvis plašu uzmanību cilvēktiesību diskursā mūsdienās, ir postkoloniālisms un tā teorijas, piemēram, relatīvisms. Cilvēktiesību un relatīvisma problemātika nav jauns temats, taču tas nezaudē aktualitāti ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Cilvēktiesību universālisms tiek uzskatīts gan par pašsaprotamu principu, gan arī par vienu no lielākajiem koncepta trūkumiem, no kā izriet arī kosmopolītisma idejas. Arī eirocentrisms nav jauns termins, taču tā izpausmju pētīšana gan nav ļoti izplatīta. Neskatoties uz zinātniskās literatūras un pētniecības trūkumu par šiem teorijas virzieniem, Latvijā visas trīs tēmas – relatīvisms, eirocentrisms un postkoloniālisms – ir ļoti aktuālas.

Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar eirocentrisma un relatīvisma teorijām, kā arī kritiski apskatīt cilvēktiesību universālismu gan vēsturiski, gan mūsdienu praksē. Ieskats veikts arī postkoloniālismā un citās kritiskajās teorijās. Tajā pašā laikā raksta mērķis noteikti nav izcelt kādu no teorijām, samazinot citu teoriju validitāti. Drīzāk autore piedāvā galveno atziņu apkopojumu, kas palīdzēs orientēties aktuālo pazīstamāko teoriju tvērumā un paplašināt redzesloku attiecībā uz cilvēktiesību konceptiem.

Cilvēktiesības un universālisms

Rakstā, neiedziļinoties cilvēktiesību teorijā, tomēr būtu jāpiemin daži cilvēktiesību doktrīnā esoši fundamentāli principi. Pirmkārt, cilvēktiesību universalitāte jeb universālums (vecākā literatūrā arī tiek minēts kā “vispārīgums”)¹ – princips, kuram šajā rakstā tiks veltīta padziļināta analīze. Pārējie principi ietver neatņemamību, tiesību nedalāmības principu, vienlīdzību, diskriminācijas aizliegumu, tiesiskumu u.c.²

Atbilstoši teorijai cilvēktiesības ir universālas, jo ikviens piedzimst ar vienādām tiesībām, un tās piemīt ikvienam neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo, kāda ir viņa dzimte, rase, reliģiskā, kultūras vai etniskā piederība vai citiem apstākļiem.³ Cilvēktiesību universālums ir ietverts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. panta vārdos: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.”⁴ Šis princips ir starptautisko cilvēktiesību instrumentu stūrakmens.⁵

Neatņemamas, jo cilvēku tiesības nevar atņemt, tās var tikai ierobežot noteiktos gadījumos. Nedalāmas un savstarpēji atkarīgas, jo visu paaudžu tiesības – politiskās, pilsoniskās, sociālās, kultūras, ekonomiskās u.c. – ir vienlīdz svarīgas un nevienu no tām nevar pilnībā baudīt bez pārējām. Visām cilvēktiesību normām ir vienāds statuss, un tās nevar tikt sakārtotas hierarhiskā kārtībā. Vienu tiesību noliegšana neizbēgami kavē citu tiesību baudīšanu.⁶ Tādējādi tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni nevar tikt apdraudētas uz citu tiesību, piemēram, tiesību uz veselību vai tiesību uz izglītību, rēķina. Tās vienlīdzīgi attiecas uz visiem, un visiem ir tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu dzīvi.⁷

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (turpmāk –­ ­­­
Deklarācija), kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā, bija pirmais juridiskais dokuments, kas noteica pamata cilvēktiesības, kurām jābūt universāli aizsargātām. UDHR, kurai 2023. gada 10. decembrī apritēja 75 gadi, joprojām ir visu starptautisko cilvēktiesību tiesību aktu pamats. Tās 30 panti nodrošina principus un pamatelementus pašreizējām un nākotnes cilvēktiesību konvencijām, līgumiem un citiem juridiskiem instrumentiem.⁸

Vairāki kritisko teoriju piekritēji, piemēram, Mutua, Saghaye-Biria, Johansson Dahre, Avelar, Donnelly, Good, Binder, Tamale u.c., ir izvirzījuši dažādus argumentus, kas liek aizdomāties par universālisma jēdzienu cilvēktiesību perspektīvā. Piemēram, Hakima Sahaje-Biria (Hakimeh Saghaye-Biria) norāda, ka, lai gan cilvēktiesības kā koncepts bieži tiek raksturotas kā universāls vērtību kopums, šis pieņēmums ir izrādījies ļoti pretrunīgs. Pretrunas galvenokārt ir saistītas ar efektivitātes un konsekvences jautājumiem.