Raksta autors Samirs Askerovs piedāvā īsu ieskatu unikālajās situācijās un specifikā, ar ko viņš ikdienā sastopas, strādājot par advokātu Norvēģijas Karalistē. Autora mērķis ir paplašināt lasītāju redzesloku un sniegt iedvesmu profesionālai izaugsmei gan studiju, gan praktiskās darbības laikā.
Autora ikdienas darba pienākumi Norvēģijā galvenokārt ir saistīti ar ģimeņu pārstāvību bērnu tiesību jautājumos. Tas ietver situācijas, kad bērni tiek izņemti no ģimenes saskaņā ar Norvēģijas bērnu aizsardzības dienesta lēmumiem, kā arī saskarsmes tiesību noteikšanu starp bērnu un vecākiem. Papildus tam autors strādā arī darba strīdu, līgumtiesību un krimināltiesību jomā, it sevišķi lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē.
Lielākajā daļā šo lietu, līdzās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, tiek piemērotas arī starptautiskās tiesību normas un attiecīgā judikatūra. Tiek izmantoti tādi starptautiski instrumenti kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencija, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, ANO komiteju dokumenti un citi starptautiski judikatūras avoti.
Pamati un ceļš
Sākotnēji rodas vairāki būtiski jautājumi: vai ar Latvijas Universitātē iegūtu maģistra grādu tiesību zinātnē iespējams pilnvērtīgi praktizēt Norvēģijas Karalistē? Cik līdzīgas ir Latvijas un Norvēģijas tiesību sistēmas, lai varētu uzsākt profesionālo darbību ārvalstīs? Vai mūsu izglītība ir konkurētspējīga starptautiskā mērogā? Kādas prasmes, zināšanas vai personīgās īpašības ir nepieciešamas, lai sasniegtu galveno mērķi - kļūt par advokātu Norvēģijā, vai pat citā valstī?
Pamatu šim ceļam autors ir licis, uzsākot studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā īpašu interesi raisīja tādi priekšmeti kā tiesību vēsture un teorija - mācību jomas, kas skaidro tiesību pamatus, avotus, piemērošanas un attīstības metodes, kā arī ļauj iepazīt ārvalstu tiesību sistēmas.
Papildus tam, kopš 2003. Gada, autors arī aktīvi piedalījās studentu apmaiņas programmā starp Latviju un Vāciju “Netzwerk Ost-West” Berlīnē, Humbolta Universitātē. Šī pieredze ļāva padziļināti iepazīt citu valstu tiesību sistēmas un avotus, kā arī nostiprināja pārliecību par vēlmi nākotnē praktizēt ārvalstīs, un ieviest būtiskas pārmaiņas savā profesionālajā dzīvē.
Pirmais Norvēģijas normatīvais akts, ar kuru autors iepazinās, bija Norvēģijas Karalistes pamatlikums jeb Kongeriket Noregs Grunnlov, kas pēc būtības ir līdzvērtīgs Latvijas Satversmei. Protams, bez norvēģu valodas zināšanām šāda iepazīšanās nebūtu bijusi iespējama - katrai tiesību sistēmai ir savas īpatnības, kuras iespējams izprast tikai valodas kontekstā. Lai arī daži tiesību institūti un termini Norvēģijā šķiet līdzīgi tiem, kas pastāv Latvijā, to funkcijas bieži vien ir atšķirīgas vai pat plašākas. Piemēram, Norvēģijas policijai ir ne tikai funkcijas, kas noteiktas kriminālprocesā, bet tā pilda arī samierināšanas tiesas (Forliksrådet) un tiesu izpildītāja pienākumus, kā arī citas uzdevumu jomas. Tieši šī iemesla dēļ autors šobrīd pārvalda jau sešas valodas, tostarp latviešu, atzīstot, ka tas patiesi atvieglo orientēšanos citu valstu tiesību vidē un terminos.
Autora iegūtais maģistra grāds tiesību zinātnēs Latvijā tika oficiāli pielīdzināts Norvēģijas maģistra grādam tiesību jomā, kas ļāva uzsākt ceļu uz advokatūru. Gūstot pieredzi vairākos starptautiskos uzņēmumos, viņš veiksmīgi kļuva par daļu no kāda Norvēģijas advokātu biroja. Starpcitu, ir būtiski uzsvērt, ka, lai kļūtu par advokātu Norvēģijā, nav nepieciešams būt Norvēģijas pilsonim - arī Latvijas pilsoņiem šī iespēja ir atvērta.
Pēc tam, kad iegūts advokāta pilnvarotā statuss - kas daļēji pielīdzināms zvērināta advokāta palīgam Latvijā, taču ar plašākām pilnvarām - sākas divu gadu profesionālās prakses posms, kas nepieciešams pirms advokāta eksāmena kārtošanas. Šajā laikā ir obligāti jāpabeidz advokātu kurss, kam seko rakstisks eksāmens. Lai pretendētu uz pilntiesīga advokāta statusu, kandidātam jāiesniedz pierādījumi par klienta pārstāvību vismaz trīs tiesvedībās (divas mazākas nozīmes lietas kriminālprocesā tiek skaitītas kā viena vesela). Un, ja šī prasība tiek izpildīta, mutiskais eksāmens nav jāliek.
Svarīgi piebilst, ka līdz 2025. gada 1. janvārim Norvēģijā pastāvēja tā sauktais “advokātu monopols” - tikai zvērināti advokāti drīkstēja sniegt vai pārdot juridiskos pakalpojumus, vien ar dažiem atsevišķiem izņēmumiem. Taču, sākot ar 2025. gada 1. janvāri, stājies spēkā jaunais Advokatūras likums, kas atceļ šo monopolu. Tas nozīmē, ka juridiskus pakalpojumus tagad var sniegt arī juristi vai citas fiziskas un juridiskas personas, taču bez tiesībām pārstāvēt klientus tiesā. Protams, jautājums par šādu pakalpojumu kvalitāti un juridisko atbildību joprojām paliek aktuāls.
2023. gada 3. augustā autors kļuva par pirmo Latvijas pilsoni, kurš ar Latvijas Universitātes maģistra grādu tiesību zinātnēs un bez papildu studijām Norvēģijas augstskolās ieguva zvērināta advokāta statusu Norvēģijā. 2024. gada 1. februārī viņš nodibināja savu privātpraksi Oslo.
Dažas īpatnības Norvēģijas advokāta darbībā
Sākotnēji iepazīties ar teoriju bija visai sarežģīti, taču vēlāk praksē viss apgūtais sāka kļūt skaidrāks un strukturētāks. Norvēģijas tiesību sistēmas īpatnība slēpjas tajā, ka neeksistē kodificēti likumu krājumi, kā tas ir, piemēram, Latvijā, kur Civillikums ietver četras daļas vienotā dokumentā. Norvēģijā tiesību normas ir izvietotas atsevišķos likumos, kas sākotnēji autoram radīja grūtības atrast piemērojamos tiesību aktus un atbilstošo judikatūru.
Īpaši jāizceļ, ka Norvēģijas Civilprocesā ļoti spēcīgi darbojas dispozitīvais princips. Līdzīgi kā Latvijā, katrai pusei ir pienākums iesniegt paskaidrojumus tiesai, ja tiek celta prasība vai iesniegts kāds procesu virzošs lūgums. Tomēr Norvēģijas prakse paredz detalizētākas prasības pārstāvībai tiesā - advokātam jāizstrādā divi atsevišķi dokumenti: faktiskā dispozīcija un juridiskā dispozīcija, abiem pievienojot skaidru atsauču un tiesību avotu sarakstu (likumi, noteikumi, likumdevēja komentāri u.c.).
Lai arī sākumā tas var šķist sarežģīti, šī pieeja ir loģiska un mērķtiecīga. Faktiskā dispozīcija ir dokuments, kurā puse precīzi norāda uz katru lietā būtisko faktu, tā pierādījumu un atbilstošo dokumentu. Tiesai tā kalpo kā strukturēts “ceļvedis” jeb orientieris, kas ļauj efektīvi un skaidri pārskatīt lietu. Ja, piemēram, lietas materiālos ir pievienoti 40 dokumenti, bet puse atsaucas tikai uz pieciem no tiem, pārējie 35 var tikt neņemti vērā, ja tie netiek skaidri iekļauti dispozīcijā.
Turpretī juridiskā dispozīcija ir dokuments, ko lieto pušu mutvārdu debatēs pēc faktisko apstākļu izklāsta tiesai. Katrai pusei ir jānorāda attiecīgie likuma panti, judikatūras piemēri (tiesu prakse) un citi avoti ar precīzām atsaucēm, piemēram, uz konkrētu lappusi. Pēc debatēm pusēm jāapmainās ar stundu atskaitēm par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, lai varētu pamatot savu tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas prasību. Šīs atskaites var tikt komentētas vai apstrīdētas, tostarp norādot uz izmantoto stundu apjomu vai piemēroto likmi.
Sākotnēji autoram bija zināma veida procesuālais šoks, nesaprotot, kāpēc iesniegtie dokumenti netiek ņemti vērā. Taču drīz kļuva skaidrs - dokuments pats par sevi vēl nav pierādījums; tas kļūst par tādu tikai tad, kad puse uz to skaidri atsaucas. Šī kārtība uzliek advokātam augstu profesionālās atbildības slieksni - rūpīgi pārbaudīt visus dokumentus, pārstāvot klienta intereses.
Autors uzskata, ka šādu praksi būtu vērts ieviest arī Latvijā, lai samazinātu tiesneša slodzi, vienlaikus veicinot advokātu darba disciplīnu un efektivitāti. Kā arī, šāda sistēma ļauj advokātam pirms prasības pieteikuma iesniegšanas izvērtēt potenciālos procesuālos riskus un paredzamo lietas iznākumu, savukārt klientam - apdomāt izmaksas un jautājumu par to, vai vispār ir vērts uzsākt tiesvedību.
Autors atceras savu pirmo kriminālprocesu, kurā 2021. gadā pārstāvēja klientu, kurš pie stūres atradās alkohola reibumā. Latvijā šāda situācija tiktu kvalificēta kā administratīvs pārkāpums, taču Norvēģijā tā ir krimināllieta. Kāpēc? Pirmkārt, Norvēģijā nav atsevišķa administratīvās atbildības likuma. Otrkārt, visas lietas, kas skar sabiedrības drošību, tiek pakļautas stingrai kontrolei un atbildībai. Autors uzskata, ka līdzīgu pieeju derētu piemērot arī Latvijā.
Papildus iepriekš minētajam, vērts ieskicēt arī valsts nodevas aprēķināšanas kārtību Norvēģijas civilprocesā. Atšķirībā no Latvijas, Norvēģijā prasības pieteikuma iesniegšana tiesā nav jāapmaksā uzreiz, kas, pēc autora domām, atvieglo iedzīvotāju pieeju tiesai. Saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likuma 34. pantu valsts nodeva tiek aprēķināta kā noteikta summa plus procenti no prasības summas, kas pārsniedz konkrētu robežvērtību. Savukārt Norvēģijā ir spēkā īpašs likums - Likums par tiesas nodevu - kura 8. pants paredz, ka, iesniedzot prasību, jāmaksā piecas fiksētas tiesas nodevas vienības, neatkarīgi no prasības summas. No 2025. gada 1. janvāra viena tiesas nodevas vienība jeb 1R būs NOK 1314 (aptuveni 130 eiro). Par tiesas sēdes dienām jāmaksā papildu nodeva - 5R par vienu dienu, 8R par divām, 11R par trijām utt. Piemēram, ja civillietas izskatīšanai nepieciešamas divas dienas, kopējā valsts nodeva sastāda NOK 21 352,50 jeb apmēram 2100 eiro (13R x NOK 1314 + 25% PVN). Šajā aprēķinā nav iekļauti tulkošanas pakalpojumi vai citi izdevumi.
Kad tiek pieņemts spriedums vai lēmums, valsts nodevu apmaksā tā puse, kuras prasība vai iebildumi netiek apmierināti. Ja tiesa piespriež arī otras puses advokāta izdevumu atlīdzināšanu, svarīgi ir laikus iesniegt stundu atskaiti tiesas sēdes noslēgumā.
Vai šāds modelis būtu piemērots arī Latvijai - par to spriest ir grūti. Tomēr autors uzskata, ka noteikumu, kur valsts nodeva tiek maksāta tikai pēc sprieduma, varētu pārņemt. Tas ļautu arī mazturīgiem prasītājiem īstenot savas tiesības, nebaidoties no lieliem sākotnējiem izdevumiem.
Kopsavilkums un noslēgums
Latvijas augstākā izglītība ir konkurētspējīga, un ir vērts mācīties vairāk, kā tikai minimālo studiju programmas apjomu. Tāpat ieteicams iesaistīties Universitātes piedāvātajās aktivitātēs, kas sniedz papildu zināšanas un attīsta praktiskās iemaņas.
Norvēģijas Karalistes tiesību sistēma daudzējādā ziņā ir līdzīga Latvijas sistēmai, kas ļauj efektīvi pārnest un piemērot iegūtās zināšanas arī Latvijas kontekstā. Ar skaidru plānu, pacietību un aktīvu iesaisti ir iespējams kļūt par advokātu ne tikai Norvēģijā, bet arī citās valstīs. Piemēram, autora kolēģi veiksmīgi darbojas kā advokāti Vācijā un Šveicē.
Pastāvīga zināšanu papildināšana ir neatņemama jurista profesionālās dzīves sastāvdaļa. Analizējot citu valstu likumdošanu, praksi un juridisko teoriju, mēs apgūstam ne tikai vērtīgu informāciju, bet arī iepazīstam attiecīgo valstu kultūru. Tas paplašina redzesloku un veicina spēju pielāgoties jauniem izaicinājumiem.
Noslēgumā autors vēlas uzsvērt, ka klientu interešu pārstāvība gan Norvēģijā, gan Latvijā nereti ietver abu tiesību sistēmu rīku un principu izmantošanu. Šāda pieeja bagātina tiesu praksi un veicina juridiskās domas attīstību.
No sidrs novēlu lasītājiem veiksmi un izturību gan studiju, gan sevis pilnveidošanās ceļā, un lai arī citās valstu tiesas sēdēs izskanētu - Godātā tiesa!
Cieņā,
Samirs Askerovs
Advokāts, Norvēģijas advokātu biroja "Askerovs Advokatfirma AS" partneris.
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.