Kāpēc pienākums?

Tiesiskā sistēma tiesiskā demokrātiskā valstī nevar pastāvēt bez indivīdam noteiktiem pienākumiem un samērīgiem tiesību ierobežojumiem. Sabiedrība savas funkcijas var pildīt tikai tad, ja tās indivīdi pilda arī savus pienākumus. Pienākumi kā juridiski saistošas tiesību normas var tikt noteikti dažādu līmeņu un juridiska spēka tiesību aktos. Tā, piemēram, tiesību doktrīnā ir atzīts, ka no Satversmes noteikumiem vai no ievada saistībā ar tiem var izrietēt dažādi konkrēti indivīda konstitucionāli pienākumi, kuru jēga ir nodrošināt valsts pastāvēšanu un funkcionēšanu.¹ Turklāt, ja Satversmes ievadā ietvertais formulējums uzliek noteiktus konstitucionālus pienākumus vai ja paredz subjektīvas tiesības, tad konkrētais jēdziens nav tikai konstitucionāla vērtība, bet arī konstitucionāla tiesību norma.² Kā šādi fundamentāli pienākumi ir atzīstami, piemēram, arī lojalitāte pret valsts konstitucionālajiem pamatiem (ietver likumpaklausību) un gatavība aizsargāt valsti un valsts uzturēšana (ietver pienākumus pildīt sabiedriskos pienākumus, tostarp maksāt nodokļus utt.).³

Satversmes 87. un 88. pants ietver arī pilsoņu pienākumu rūpēties par valsts mantu.⁴ Vienlaikus mums ir arī pienākums iegūt pamatizglītību,⁵ personas apliecību, sasniedzot 15 gadu vecumu,⁶ vai nekavējoties iegādāties braukšanas biļeti, izmantojot sabiedrisko transportu.⁷

Likums un tiesiskā sistēma kopumā ir cieši saistīta ar pienākumiem, un to saistošais raksturs rada jautājumu par pienākuma mērķi un uzdevumu. Indivīdam noteiktu pienākumu izpratnei ir būtiska nozīme, līdzsvarojot indivīda tiesības un pienākumus ar sabiedrības tiesībām un interesēm.