Jau studējot doktorantūrā, šī raksta autors pastiprināti iedziļinājās Latvijas Republikas 20. gadsimta tiesību vēsturē, īpašu uzmanību pievēršot 1940. gada vasaras notikumiem. Toreiz, vēl būdams Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants, autors jau publicēja vienu nelielu rakstu par šiem jautājumiem.⁴

Mēs parasti vairāk akcentējam sava lielā kaimiņa agresiju, bet mazāk esam veltījuši uzmanību pašu kļūdām. Pamatkoncepcijā Kārlis Ulmanis ir kļuvis par “svēto govi” – kritiku presē tauta nepieņem, jo pārlieka ir bijusi viņa slavināšana un atzīšana par mocekli 1940. gadā. Mūsu gadsimtā viens no pirmajiem, kas veltīja asāku kritiku K. Ulmanim, bija Rihards Treijs.⁵

Taču, pirms ķerties pie 1939./1940. gada notikumiem, jāapskata Latvijas un Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, savstarpējās attiecības iepriekšējo divdesmit gadu laikā, kā arī K. Ulmaņa ceļš uz absolūto varu.

Latvija un PSRS – divas draudzīgas kaimiņvalstis

1920. gada 11. augustā Rīgā tika parakstīts “Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju” (turpmāk – Miera līgums), kura II pantā noteikts: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat brīvu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē spēku uz nākošajiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”⁶

Savukārt, turpinot stiprināt draudzīgās attiecības starp abām suverēnajām valstīm, 1932. gada 5. februārī Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas līgums (turpmāk – Neuzbrukšanas līgums), kura preambulā bija atsauce uz 1920. gada Miera līgumu, vēlreiz apstiprinot, ka Miera līgums ir spēkā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā un tā noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu augsto līdzēju pušu attiecībās. Tāpat preambulā bija atsaukšanās uz 1928. gada 27. augusta Vispārējo paktu par atteikšanos no kara. Neuzbrukšanas līguma 1. pantā tika noteikts, ka “Augstās līdzējas puses savstarpēji apņemas atturēties no jebkāda veida uzbrukuma viena pret otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzēja puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot vai nepieteicot karu”.