Piemērojamā tiesību norma no laika aspekta nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas un atcelšanas procesā – vispārīgie noteikumi

Iestādei, lemjot par privātpersonai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanu, vispārīgi ir jāņem vērā tās tiesību normas, kas ir spēkā iestādes sākotnējā lēmuma pieņemšanas (administratīvā akta izdošanas) brīdī.¹ Taču, ja persona nolemj apstrīdēt sākotnējo lēmumu, tad administratīvais process iestādē ar zemākas iestādes lēmumu tikai iesākas, bet nenoslēdzas. Administratīvā akta apstrīdēšana ir administratīvās lietas turpinājums, kuras ietvaros augstāka iestāde izskata lietu vēlreiz pēc būtības. Attiecīgi, ja apstrīdēšanas procesa laikā ir mainījušās piemērojamās tiesību normas, augstākajai iestādei ir jāpiemēro jaunākā tiesību norma, proti, tiesiskais regulējums, kas ir spēkā tās lēmuma pieņemšanas brīdī.²

Ja persona vēlas pārsūdzēt augstākas iestādes izdoto nelabvēlīgo lēmumu, viņa var vērsties tiesā ar pieteikumu par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu. Ja tiesnesis lemj par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, tiek uzsākts administratīvais process tiesā.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma³ 150. panta pirmo un otro daļu iestādei jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu, un tā var atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kuri minēti administratīvajā aktā. Savukārt šā likuma 250. panta otrajā daļā ir noteikts, ka tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā.

Ievērojot minēto, Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka tiesas uzdevums, pārbaudot nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, ir pārbaudīt to lēmuma pamatojumu, ko iestāde ir norādījusi administratīvajā aktā, un tiesas iespējas vākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas, ja administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, ir ierobežotas ar faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar ko iestāde pamatojusi tiesību ierobežošanu vai pienākuma uzlikšanu.⁴ Proti, tiesai nav piešķirtas pilnvaras iejaukties iestādes kompetencē un pašai izlemt tos jautājumus, kuri sākotnēji jāizvērtē un jāizlemj konkrētajai kompetentajai valsts pārvaldes iestādei, jo administratīvās tiesas uzdevums ir kontrolēt valsts pārvaldes iestādes lēmumu un rīcības tiesiskumu, nevis iestāties iestādes vietā un izlemt iestādes kompetencē ietilpstošus jautājumus.⁵ Attiecīgi tiesa šāda prasījuma kontekstā nevar ar spēkā stājušos administratīvo aktu nodibināto tiesisko stāvokli koriģēt atbilstoši tiesību normām, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā. Šāda kompetence tiesai nav piešķirta un nav arī atvasināma no tiesību normām. Tādēļ, tā kā tiesa tikai pārbauda jau izdotā administratīvā akta tiesiskumu, tai nav lietā jāpiemēro jaunākas tiesību normas.⁶ Līdz ar to, izskatot prasījumu par pieteicējam nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu, tiesai vispārīgi ir jāpiemēro tās materiālo tiesību normas, kas bija spēkā (galīgā) administratīvā akta izdošanas jeb (augstākas) iestādes lēmuma pieņemšanas brīdī.⁷

Tādējādi secināms, ka vispārīgi administratīvajā procesā, kurā tiek izskatīts jautājums par nelabvēlīga administratīvā akta izdošanu un vēlāk – atcelšanu, noteicošais brīdis piemērojamo materiālo tiesību normu izvēlē no laika aspekta ir augstākas iestādes lēmuma pieņemšanas brīdis. Arī Vācijas tiesību doktrīnā ir atzīts, ka administratīvā akta apstrīdēšanas process pēc būtības ir administratīvā akta izdošanas procesa turpinājums, tāpēc augstākai iestādei ir jāņem vērā tiesiskās situācijas maiņa, savukārt tiesai, ja vien tiesību normās nav noteikts citādi, pieteikums par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu ir jāizvērtē, ņemot vērā tos tiesiskos apstākļus, kas pastāvēja pēdējā iestādes lēmuma pieņemšanas brīdī, un tiesai nav jāņem vērā vēlākas izmaiņas tiesiskajā regulējumā.