Šī raksta mērķis ir analizēt tiesisko regulējumu, kas nosaka ārstniecības personu, īpaši ārstu, tiesības atteikties no pacienta ārstēšanas. Rakstā tiks apskatītas šo tiesību piemērošanas robežas, to samērošana ar pacienta tiesībām uz veselības aprūpi, kā arī tiks identificēti praktiski un ētiski apsvērumi, kas var ietekmēt šāda lēmuma pieņemšanu.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma⁴ 1. panta 1. punktu ārstniecība nav tikai ārsta un pacienta mijiedarbība, ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe, kuru īsteno pušu sadarbībā. Ārstniecības process nevar būt vienpusējs. Ārstniecības procesā būtiska loma ir gan ārstam, proti, ārstniecības personai, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu"⁵ noteiktajām prasībām, un kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros veic dažādus pienākumus, gan pacientam, proti, personai, kura vēršas pie ārsta un saņem veselības aprūpes pakalpojumus.

Ārstniecības likuma 38. pantā noteikta ārsta profesionālā brīvība, kas ietver ārsta pienākumus un tiesības konkrētā pacienta ārstēšanas procesā.⁶ Mūsdienās, attīstoties pacienta tiesībām un cilvēktiesībām un laika gaitā pieaugot pacienta lomai ārstēšanas procesā, pieaug arī pacientu tiesības un pienākumi, kas tiešā veidā skar pacienta integritātes aizsardzību.

Ārsta tiesības atteikties no pacienta ārstēšanas

Ārstniecības likuma 42. pantā ir minēti gadījumi, kādos ārsts var atteikties turpināt pacienta ārstēšanu: 1) pacienta dzīvība nav apdraudēta; 2) pacients neievēro noteikto režīmu, 3) pacients nepilda ārstniecības personu norādījumus, 4) vai pacients apzināti kaitē savai veselībai; šāda rīcība tieši ietekmē pacienta konkrētās slimības ārstēšanu. Tiesību norma pasargā ārstu no pienākuma turpināt ārstniecību situācijās, kad pacienta nesadarbošanās padara ārstēšanu neefektīvu vai pat neiespējamu.