Par taisnīguma principa vispārīgu piemērošanu Latvijas tiesību sistēmā ir norādīts kā tiesas nolēmumos⁴ un tiesnešu atsevišķajās domās,⁵ tā arī citos tiesību avotos.⁶ Arī vēsturiski ir bijuši dažādi tiesību filozofu darbi par taisnīguma izpratni, kas būtu attiecināmi arī uz šī raksta izpētes objektu – civiltiesiskām attiecībām zaudējumu atlīdzināšanā. Tādēļ raksta mērķis ir analizēt Aristoteļa kā viena no pasaules dižākajiem filozofiem izpratni par taisnīgumu zaudējumu atlīdzināšanas attiecībās.

Atsauces uz Aristoteļa atziņām jau ir rodamas tiesu praksē – kā pušu sniegtajos paskaidrojumos, tā arī tiesu nolēmumu motīvu daļā. Piemēram, kāds zvērināts advokāts savos paskaidrojumos, atsaucoties uz Aristoteli, norādījis, ka taisnīgai pierādīšanas sadalei civilprocesā esot jāmeklē vidusceļš starp pušu interesēm un spēju pierādīt savu apgalvojumu patiesumu.⁷ Tāpat arī tiesa kāda sprieduma motīvu daļā ir skaidrojusi, ka taisnības apziņa ir cieši saistīta ar taisnības jēdzienu. Taisnīgums, pēc Aristoteļa vārdiem, ir vispilnīgākā tikumība.