Ir noslēdzies pirmais kvantitatīvais pētījums par Latvijas iedzīvotāju tiesībpratību. Attālināti veiktajā pētījumā šī gada vasarā piedalījās 1012 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 16 līdz 75 gadiem. Pētījumu veica VSIA “Latvijas Vēstnesis” sadarbībā ar uzņēmumu “Berg Research”. Pētījumā iedzīvotājiem tika jautāts, kā tie kopumā vērtē savas zināšanas par tiesībām un pienākumiem; kādās tiesību jomās iedzīvotāji jūtas zinošāki; kur iedzīvotāji iegūst zināšanas par juridiskiem jautājumiem un kādos avotos visbiežāk meklē informāciju par savām tiesībām, piemēram, vai iedzīvotāji zina, kas ir “Latvijas Vēstnesis”.

Ja viens no 1012 aptaujātajiem būtu Platons – viņš jautātu, ko vispār nozīmē zināt/saprast un kādu labumu sniedz zināšanas atšķirībā no sava viedokļa tam, kurš zina. Džons Loks būtu priecājies atbildēt uz jautājumiem par to, kādos veidos mēs iegūstam savas zināšanas par tiesībām, savukārt Kants jautātu, kādi ir nosacījumi, lai cilvēks iegūtu sapratni par savām tiesībām. Mūsdienās šos jautājumus turpinām, jautājot, kā izmērīt apmēru, kādā mūsu pārliecību par savām zināšanām sašaurina katrs gadījums, kas apstiprina pretējo – piemēram, ikviens grozījums tiesību normās ievieš nezināšanu tam, kurš ir zinājis sākotnējo normu, taču nav zinājis par tās evolūciju.

Pētījumi par to, cik lielā mērā sabiedrība zina savas tiesības, ir veikti arī citās valstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē ap 2010. gadu valdība veica apjomīgas reformas, lai, valdības vārdiem runājot, vienkāršotu tiesisko sistēmu un pārvērtētu juridiskās palīdzības efektivitāti.¹ Neizbēgami prātā nāk Sers Hemfrijs no Yes Minister, kurš pēc pusminūti gara teikuma ar septiņiem dažādiem argumentiem, kas nav savienojami veselīgam saprātam, samulsinātu un nogurdinātu jebkuru klausītāju, lai tajā brīdī nobeigtu savu tirādi ar vārdiem “jūs taču saprotat, ka veikt šādu reformu gluži vienkārši nav iespējams”.

Nav šaubu, ka tiesību nezināšana rada nevēlamas sekas. Pētījumos tiek izvirzītas vairākas hipotēzes par sekām, kas iestājas, ja personām ir iespēja vai pat nepieciešamība pašai sevi juridiski pārstāvēt, taču bez juridiskām zināšanām. Izvirzītās hipotēzes ir šādas. Bez zināšanām personas nespēj atsaukties uz savām tiesībām. Tās neizmanto procesuālos līdzekļus, kas tās varētu aizsargāt. Tās neizpilda dažādus pilsoņa pienākumus. Zināšanu trūkums turklāt rada nereālistisku priekšstatu par tiesībām, tiesām, tiesnešiem, advokātiem, kā arī neapmierinātību ar iznākumu.

Ir vairākas metodes, kā mērīt iedzīvotāju zināšanas. Latvijā izmantotā metode bija jautāt iedzīvotājiem, kā viņi paši novērtē savas zināšanas. Ir saprotams, ka šī metode, īpaši tad, ja tā ir vienīgā, rada vairākus jautājumus. Kā rāda pētījumi, papildus bažām par to, cik patiesas ir šādas atbildes, un labi zināmajam faktam, ka aptaujātā atbildes stipri ietekmē tas, vai ir bijusi nepieciešamība pēdējā laikā pielietot savas zināšanas, lielākais jautājums ir par to, vai cilvēki, kuri atbild, ka “viņi zina savas tiesības”, tās tik tiešām arī zina. Pozitīva atbilde var būt norāde nevis uz zināšanām, bet gan indivīda pārliecību par sevi, optimismu. It īpaši šāda ietekme uz rezultātu esot novērojama aptaujās, kur tiek piedāvātas gatavas atbildes. Arī aplūkojot šovasar veikto pētījumu, nevar neievērot, ka savās atbildēs par tiesību zināšanām optimistiskāk noskaņoti ir lielo pilsētu iedzīvotāji, iedzīvotāji ar labāku izglītību un augstākiem ieņēmumiem, vīrieši, jaunieši un valsts iestādēs strādājošie.

Viens no pētījuma secinājumiem ir tāds, ka vairums aptaujāto ir ieskatā, ka informāciju par tiesībām ir viegli atrast, taču valsts iestāžu informācija ir grūti saprotama. Proti, informācija ir pieejama, taču tās saturs iedzīvotājiem nav skaidrs. Tas atgādina senās debates par tiesību normas skaidrību. Mēs automātiski pieņemam, ka ideālā gadījumā tiesību norma ir skaidra. Un tomēr jau pirms dažiem gadsimtiem racionālisma kritiķis Viko (Vico) brīdināja: “Mūsu senči mums nepiekristu, ka viss skaidrais ir patiess. Skaidrība biežāk ir cilvēka saprāta netikums nekā laba īpašība. Skaidra doma ir jau piedzimusi nedzīva.”² Kā nesen atgādināja Augstākā tiesa, “ja likumdevējs ir neatbilstoši vai neprecīzi atspoguļojis savu gribu tiesību normas tekstā, priekšroka ir normas tekstam, nevis sākotnējam nodomam, kas palicis ārpus teksta”.³ Kā redzams, tiesību izmantotājs var izmantot sev par labu arī tiesību normas neskaidrību – ja vien viņš zina, kā to izdarīt.