Mūsdienās, kad tehnoloģiju attīstība turpina strauji progresēt un migrācijas procesi padara cilvēku pārvietošanos starp valstīm aizvien intensīvāku, nemazinās nepieciešamība izmantot dažādus sakaru līdzekļus, tostarp videokonferences, lai ātri un efektīvi risinātu jautājumus sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un citās sabiedrībai nozīmīgās sfērās. Šo apstākļu kontekstā tēma par ārvalstī esošas personas nopratināšanu kriminālprocesā vai šīs personas attālinātas piedalīšanās nodrošināšanu krimināllietas iztiesāšanā, izmantojot videokonferenci, joprojām saglabā aktualitāti gan starptautisko, gan nacionālo tiesību realizēšanā, it sevišķi situācijās, kad netiek iedarbināti starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības mehānismi. Līdz ar to ir būtiski aplūkot attiecīgo procesuālo darbību veikšanu pārrobežu kriminālprocesos un to ietekmi uz valsts suverenitātes principa ievērošanu, kā arī izanalizēt izaicinājumus un riskus, kas rodas, veicot tādus procesuālos pasākumus bez starptautiskās krimināltiesiskās sadarbības instrumentu piemērošanas.
Iedziļinoties šajā jautājumā, īpaši svarīgi izprast valsts suverenitātes principa fundamentālo nozīmi starptautiskajās attiecībās. No tiesību teorijas viedokļa valsts suverenitāte ir būtiska valsts īpašība, kas raksturojas ar augstāko varu šīs valsts teritorijā.1 Ievērojamais jurists Hanss Kelzens (Hans Kelsen) uzskata, ka suverenitāte savā būtībā izslēdz citas valsts suverenitāti.2 Kembridžas Universitātes profesors Džeimss Kraufords (James Crawford) norāda, ka suverenitāte nozīmē ekskluzīvu jurisdikciju pār tās teritoriju un iedzīvotājiem, pienākumu neiejaukties citu valstu ekskluzīvās jurisdikcijās, kā arī to, ka valsts saistību uzņemšanās, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, ir atkarīga no šīs valsts piekrišanas.3 Pazīstamais starptautisko tiesību zinātnieks Īans Braunlijs (Ian Brownlie) uzsver, ka valsts suverenitāte izpaužas kā kompetence īstenot likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas funkcijas savas teritorijas ietvaros, savukārt jurisdikcija ir viens no šā principa aspektiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
