Uzskats, ka korporatīvo labvēlību un sociālo atbildību var un vajadzētu panākt ar tirgus spēku līdz tādam līmenim, ka valdības regulējums kļūst nevajadzīgs, ir balstīts uz demokrātijas nozīmes bīstamu samazināšanu.

/Dž. Bakans/¹

Sabiedrība, it sevišķi patērētāji, investori un uzņēmumu darbinieki, arvien biežāk sagaida, ka uzņēmumi respektēs cilvēktiesības.² Aptauju dati liecina, ka puse patērētāju, kuri ir vīlušies uzņēmumu darbībās vai izteikumos par kādu sociālo jautājumu, sūdzēsies par to vai boikotēs uzņēmuma zīmolu, turklāt sestā daļa no tā atteiksies uz visiem laikiem.³ Divas trešdaļas pasaules patērētāju tagad var raksturot kā “pārliecības vadītus pircējus”.⁴ Līdzīgi arī sociāli atbildīgu investoru skaits un interese par sociāli atbildīgām investīcijām ir ievērojami pieaugusi, it sevišķi pēc 2008. gada finanšu krīzes.⁵ Attiecīgi 2021. gadā investoru apvienība, kas pārvalda vairāk nekā sešus triljonus aktīvu, pauda publisku atbalstu Eiropas Savienības regulējumam, kurš paredzētu juridiski saistošu rūpības pienākumu cilvēktiesību un vides jomā.⁶ Turklāt pārliecinošs vairākums pašu uzņēmumu darbinieku izvēlas strādāt sociāli atbildīgos uzņēmumos.⁷ Tomēr uzņēmumu darbību atbilstība cilvēktiesību standartiem nerodas pati no sevis jeb pasīvi bez uzņēmumu mērķtiecīgas rīcības.

Pirmais solis, kas uzņēmumiem jāsper, lai nodrošinātu to darbības atbilstību cilvēktiesību standartiem, ir visu ar cilvēktiesībām saistīto risku identificēšana un izvērtēšana. Kad uzņēmumi ir novērtējuši šos riskus, tiem jāiz­strādā rīcības plāns, kā tos novērst vai mazināt. Ja rodas papildu izmaksas, kā tas bieži vien notiek, uzņēmumam jāizlemj, vai un kādā mērā tas ir gatavs ieguldīt nepieciešamos resursus. Dažos gadījumos uzņēmumam var nākties atteikties no noteiktiem projektiem un darījumiem, kuros uzņēmējdarbības veikšanas risks ir pārāk liels. Citos gadījumos tas var turpināt darbību, taču piemērojot atšķirīgus, cilvēktiesībām atbilstošākus uzņēmējdarbības modeļus. Bieži vien uzņēmums viens pats nespēj mazināt vai novērst ar cilvēktiesībām saistītos riskus, tāpēc tam jāizstrādā sadarbības pieejas biznesa konkurentiem un jāsaskaņo tās ar vietējo kopienu. Tādējādi var uzskatīt, ka cilvēktiesību ievērošana uzņēmumiem vispārīgi var radīt papildu izmaksas un pūles. Savukārt atbilde uz to, vai šādas papildu izmaksas un pūles ir vērts uzņemties, nav visiem pašsaprotama.

Kaut arī pakāpeniski notiek virzība uz juridiski saistošiem instrumentiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, uzņēmumu pienākumam respektēt cilvēktiesības primāri arvien ir izteikts ieteikuma raksturs. Proti, parasti uzņēmumi tiek aicināti respektēt cilvēktiesības, taču šāds pienākums nav noteikts tiesību aktos. Tas ir arī raisījis diskusijas par to, vai, nepastāvot juridiski saistošam pienākumam, tomēr ir kāds cits pamudinājums, kas liktu uzņēmumiem ievērot cilvēktiesības, piemēram, paša uzņēmuma ekonomiskās intereses jeb uzņēmējdarbības arguments par cilvēktiesību ievērošanu (Business Case for Human Rights). Šis arguments un tā ierobežojumi turpmāk tiks aplūkoti plašāk.

Uzņēmējdarbības arguments par cilvēktiesību ievērošanu

Uzņēmējdarbības argumenta par cilvēktiesību ievērošanu pamatā ir apsvērumi par to, kādēļ pašu uzņēmumu labākajās interesēs ir ievērot cilvēktiesības. Būtībā šis arguments ir pamatots ar to, ka uzņēmumiem ir pašiem savas intereses, kas tiek ņemtas vērā, pieņemot lēmumus par kādu darbību veikšanu vai neveikšanu. Tādēļ, ja uzņēmumu interesēs ir cilvēktiesību ievērošana, tad, neraugoties uz efektīva tiesiskā regulējuma neesību, uzņēmumi cilvēktiesības ievērotu brīvprātīgi, tādējādi veicinot arī savu interešu aizsardzību.

1998. gadā ANO cilvēktiesību komisāre Mērija Robinsone (Mary Robinson) centās sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc uzņēmumiem būtu jārūpējas par cilvēktiesībām. Viņas atbilde bija, ka “uzņēmumiem ir vajadzīgas cilvēktiesības, un cilvēktiesībām ir vajadzīga uzņēmējdarbība”.⁸ Viņa norādīja, ka šā apgalvojuma pamatojums ir divējāds: pirmkārt, uzņēmējdarbība nevar attīstīties vidē, kur netiek ievērotas cilvēka pamattiesības, jo kurš uzņēmums gan būtu apmierināts, ka tā darbinieki pazūd vai tiek ieslodzīti bez tiesiska pamata par viņu politiskajiem uzskatiem? Otrkārt, uzņēmumi, kas paši neievēro darbinieku, indivīdu vai ar tiem saistīto kopienu pamattiesības, tiks pamanīti, un to reputācija cietīs.

Ņemot vērā, ka viens no uzņēmumu mērķiem vai pat pamatmērķis ir peļņas gūšana, uzņēmējdarbības argumenta pamatā primāri tiek izvirzīta uzņēmumu finansiālā labklājība. Proti, tiek apgalvots, ka cilvēktiesību ievērošana un sociāli atbildīga uzņēmējdarbības veikšana ir ne tikai vēlamākā, bet arī finansiāli izdevīgākā rīcība.⁹ Piemēram, tiesībnieki Pēters Herbels (Peter Herbel) un Elodija Herbela (Elodie Herbel) norāda, ka šādu uzņēmējdarbības argumentu var vērtēt vismaz četros aspektos, proti, no makroekonomikas, mikroekonomikas, iesaistīto personu uzskatu un juridiskā aspekta. Šo aspektu analīze liecinot, ka vairs pat nav vietas diskusijai par to, vai šāds uzņēmējdarbības arguments par labu atbildīgai uzņēmējdarbībai pastāv, bet būtu jākoncentrējas uz to, kā efektīvāk un prasmīgāk uzņēmumi var ieviest sociāli atbildīgu politiku.¹⁰

Šādas hipotēzes patiesums arī ietekmē veidu, kādā iespējams uztvert potenciālos risinājumus, kuri spētu veicināt uzņēmumu cieņu pret cilvēktiesībām, tādējādi novēršot vai mazinot korporatīvo pārkāpumu skaitu, apjomu un smagumu. Tādēļ, ņemot vērā šobrīd pieejamos pētījumus un pētījumu metaanalīzes, turpmāk aplūkots, kādos gadījumos šāda hipotēze ir patiesa, ja tā vispār ir patiesa, un kā tā ietekmē potenciālos risinājumus, lai veicinātu uzņēmumu cieņu pret cilvēktiesībām.