1. Sievietes tiesiskais statuss un tiesību apjoms Krievijas impērijā līdz 1917. gada lielinieku apvērsumam

19. gadsimta pirmajā pusē Krievijas impērija bija lauksaimniecības valsts ar slikti attīstītu rūpniecisko ražošanu, tādēļ tā bija salīdzinoši ekonomiski vāja. Valstī valdīja absolūts monarhs – cars, un spēcīgas varas pozīcijas piederēja muižniecībai. Aptuveni trešdaļa iedzīvotāju bija dzimtcilvēki, kas atradās dzimtbūšanas jūgā gadsimtiem ilgi no paaudzes paaudzē, un ievērojami liela daļa no tiem bija nabadzīgi zemnieki. Daudzas Eiropas valstis dzimtbūšanu atcēla jau agrajā apgaismības periodā, taču Krievijas impērijā dzimtbūšanas institūts bija kļuvis nesaraujami saistīts ar iedzīvotāju identitāti, atspoguļojoties viņu zemajā izglītības līmenī un nespējā pašnoteikties, kas valstī kavēja cilvēktiesību attīstību.²

Sabiedrībā dominēja izteikti patriarhālas tradīcijas, uzturot pārliecību, ka vīrietis ir pārāks par sievieti visos dzīves pamata aspektos, konkrētāk, mājas dzīvē, sociālajā dzīvē, darbavietā un politikā. Sievietes loma aprobežojās ar mājsaimnieces, bērnu iznēsātājas un aprūpētājas pienākumiem.³

Ģimene ir sabiedrības struktūras pamatvienība, kuras pamata funkcijas ir bērnu radīšana, tostarp cilvēka seksualitātes ierobežošana un dzimstības kontrole, ģimenes ekonomisko vajadzību nodrošināšana, bērnu aprūpe un audzināšana, tostarp skološana un nodarbināšana mājsaimniecībā, kā arī partnera un bērnu emocionālo vajadzību nodrošināšana.⁴ Ikvienā sabiedrībā ģimenes institūta funkcionēšanas spēja ir atkarīga no vērtību un noteikumu sistēmas, kas atspoguļojas valstī spēkā esošajos likumos un politiskajā ideoloģijā.⁵ Tradicionālās – patriarhālās – ģimenes modelis gadsimtiem ilgi, kopš Eiropā nostiprinājās kristietība, tika uzskatīts par pašsaprotamu, cilvēka dabai atbilstošu un sabiedrības labumu nodrošinošu.⁶ Konservatīvā sabiedrības daļa 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā aizstāvēja Krievijas impērijas likumos noteikto ģimenes kārtību, atsaucoties uz reliģiju un apgalvojot, ka patriarhālās ģimenes vērtības izriet no dabas likumiem un “dievišķās pavēles”. Viņu ieskatā, ievērojot šo ģimenes struktūru, indivīdos tika ieaudzinātas vērtības un ieradumi, kas ir būtiski sociālās kārtības saglabāšanai sabiedrībā⁷ Krievijas impērijā sabiedrības konservatīvisms spilgti izpaudās laulības institūta regulējumā un ģimenes tiesību aktos.

Laulības institūtu galvenokārt normatīvi regulēja gadsimtiem spēkā esošās kanoniskās tiesības, bet ģimenes tiesību institūtu – vietējās civiltiesības un paražu tiesības. Muižniecība un pilsētu iedzīvotāju ģimenes vadījās pēc kanoniskajām un civiltiesībām, bet zemnieku ģimenes – pēc kanoniskajām un paražu tiesībām.⁸ Kā redzams, pārmaiņas sabiedrības struktūras bāzes vienībā – ģimenē – nebija notikušas vairāku desmitu paaudžu nomaiņas laikā. Sociālās pārmaiņas ietver sevī sabiedrības struktūras transformāciju, un sociologi uzskata, ka tā ir dabiska cilvēku mijiedarbības un attiecību evolūcija laika gaitā, kas nosaka sabiedrības attīstības gaitu. Šīs pārmaiņas bieži notiek pakāpeniski.⁹ Ņemot vērā sabiedrībā iesīkstējušās dzimumu lomas un vīrietim tiesiski piešķirto neierobežoto varu ģimenē, Krievijas impērijā praksē bija teju neiespējami panākt, ka vīrietim ģimenē valsts spētu ar varu un represijām uzspiest konkrētus pienākumus.¹⁰ Tātad valsts neiejaucās pastāvošajā ģimenes modelī un dzimumu lomās, regulējot ģimenes tiesības primāri ar paražu tiesību normām.

Plašās impērijas iedzīvotāju kopums sastāvēja no dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām, līdz ar to vietējās civiltiesības dažādos reģionos atšķīrās.¹¹ Kā piemērs jāmin Latvijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā: Vidzemei un Kurzemei bija katrai savas zemes un pilsētu tiesības, bet papildus spēkā bija vispārīgie civillikumu noteikumi, kas bija saistoši gan Vidzemē, gan Kurzemē, gan Zemgalē; uz Latgali attiecās cits normatīvais regulējums.¹² Vienotas tiesību sistēmas iedīgļi Krievijas impērijā veidojās 19. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika īstenota visaptveroša likumu kodifikācija.