Vai darba piedāvājums ziņojuma sagatavošanai par ANO konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu pats var saturēt diskriminējošas prasības? Šāds juridisko intuīciju rosinošs jautājums jau vairāk nekā desmit gadus tiek risināts starp Vācijas tiesām un EST. Strīdīgajā darba sludinājumā bija norādīts: "[Kandidātam] ir jābūt Evaņģēliskās baznīcas vai Vācijas kristiešu baznīcu darba grupā ietilpstošas baznīcas loceklim. CV norādiet savu konfesiju." Nav šaubu, ka gan Vācijā, gan visā ES reliģisko organizāciju autonomija ir konstitucionāli aizsargājama, kā noteikts Hartas 22. pantā, ka ES respektē reliģiju. Ne mazāk respektējamas ir tiesības brīvi izvēlēties profesiju. Tas nav jautājums tikai par iztikas pelnīšanu un autonomiju, bet arī ļauj ikvienam sasniegt piepildījumu un īstenot savu potenciālu.

EST šāda rakstura lietās ir izvēlējusies aizsargāt tiesības uz nodarbinātību bez diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes¹ – darba tiesiskajās attiecībās arī tad, ja viena no pusēm ir reliģiska organizācija, ir piemērojamas prasības, kas izriet no Direktīvas 2000/78. Atbilstoši šai pieejai lietā ir jānovērtē vienīgi tas, vai baznīcai nepiederīga kandidāta neuzaicināšana ir tieša diskriminācija, vai arī netieša diskriminācija, kuras gadījumā atšķirīgu attieksmi var attaisnot darba devējam izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju. Federālā darba lietu tiesa attiecīgi noteica pienākumu darba devējam, kas ir saistīts ar Vācijas luterāņu baznīcu, izmaksāt kompensāciju par baznīcai nepiederīgās kandidātes neuzaicināšanu uz darba interviju. Darba lietu tiesas ieskatā, bija jāveic prezumpcija, ka darba devējs, šādi rīkojoties, ir pieļāvis diskrimināciju reliģijas dēļ, kura nav ne attaisnojama, ne atspēkojama. Ļoti iespējams, aizsargājoties pret Vācijas Federālo Konstitucionālo tiesu (VFKT), šī tiesa pēdējos gados ir uzdevusi vairākus prejudiciālos jautājumus EST līdzīga rakstura lietās. EST atbildes ir bijušas konsekventi par labu indivīdam.² Tikpat konsekventi VFKT atgādina, ka reliģisko organizāciju autonomiju aizsargā Vācijas Pamatlikums, kas ir augstākā tiesību norma šajā valstī.

Vai VFKT ir vēlreiz lēmusi pretēji EST?³ Šī gada 29. septembra VFKT otrā senāta nolēmumā⁴ atzina, ka piederība pie baznīcas ir izšķirīgs nosacījums pieņemšanai darbā. Tādējādi VFKT revīzijas tiesvedībā atcēla Federālās darba lietu tiesas spriedumu, kas tika taisīts pēc EST sprieduma lietā Egenberger, un nosūtīja to atpakaļ izskatīšanai šai tiesai.

Lietas garā priekšvēsture atklāj divas kontrastējošas pieejas reliģijas brīvībai. VFKT lēma par labu reliģisko organizāciju autonomijai, kā tā izriet no Veimāras konstitūcijas 137. panta, kurš atbilstoši tagadējās 1949. gada 8. maija konstitūcijas (Grundgesetz) 140. pantam turpina būt piemērojams.

VFKT 29. septembra nolēmumā tomēr ir izvēlēta nedaudz atšķirīga pieeja, salīdzinot ar minēto konfliktējošo 2020. gada maija spriedumu. Šajā nolēmumā VFKT tiešā tekstā norāda, ka EST nav rīkojusies, pārsniedzot savas kompetences – ultra vires. Vēl jo vairāk, VFKT norāda, ka šajā lietā ir piemērojams ES tiesību pārākuma princips. Turpinājumā VFKT norāda, ka jautājumā par reliģisko organizāciju autonomiju nodarbinātības jomā nepastāv tiešas pretrunas starp konstitucionālo tiesību prasībām un ES tiesībām. VFKT ieskatā, šī iemesla dēļ lietā ir jāpiemēro valsts konstitucionālo tiesību standarts – kā to attiecīgi ir attīstījusi pati VFKT,⁵ lai ņemtu vērā ES tiesībās, proti, Direktīvā 2000/78, noteiktās prasības. Kā uzsvēra VFKT – tieši tādēļ, ka šī direktīva un Grundgesetz nav savstarpēji pretrunīgas, darba lietu tiesai bija jāveic tāda līdzsvarošana starp darba devēju un darba ņēmēju, kas ņem vērā reliģisko organizāciju autonomiju.

Protams, tiesībās šoreiz gluži kā algebrā svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī argumentācija, kas noved pie rezultāta. Vai pareizās argumentācijas atgādināšana grozīs darba lietu tiesas lēmumu?