Pasaules kārtība, kādu mēs to pazinām pēc Berlīnes mūra krišanas, ir beigusies. Tagad dzīvojam strauji mainīgos, nedrošos un, kā vēsta sens lāsts, interesantos laikos. Starptautiskā drošības situācija ir būtiski pasliktinājusies, agresivitāte pieaug, starptautiskais tiesiskums vājinās un Latvija jau vairākus gadus atrodas hibrīdkara apstākļos.¹ Kāds ir tiesu pienākums šādos laikos? Atbildēšu no politikas zinātnes pozīcijām, kas labprāt nodarbojas ar varas atzaru līdzsvara un valsts stabilitātes jautājumiem.

Lai spētu aizsargāt valsts iekārtu, pašu valsti un spriest taisnīgu tiesu ģeopolitiskas spriedzes un hibrīda apdraudējuma apstākļos, politikas zinātne saka, ka tiesu pienākums ir rīkoties ciešā kontekstā ar notiekošo un tiesnešu profesionālajai kvalifikācijai jāsniedzas pāri tehniskām juridiskajām zināšanām. Šeit ir runa par ļoti augstu situacionālo jutīgumu – spēju pielāgot tiesas spriešanu un lēmumus atbilstoši krīzes vai apdraudējuma raksturam un pakāpei, demokrātisko institūciju tā brīža stāvoklim, kā arī līdzsvaram starp īstermiņa nepieciešamību un ilgtermiņa leģitimitāti.

Politikas zinātne sniedz dažādas atbildes, kā tiesām precīzi izsvērt krīzes diktētās prasības pret pienākumu ievērot konstitucionālos principus, taču izceļas vairāki kopīgi argumenti. Lai izvairītos no tuneļa redzes (sašaurināta skatījuma) un sālsstaba momenta (nespējas pieņemt lēmumu), tiesnešiem hibrīda apdraudējuma apstākļos kritiski nepieciešamas trīs veidu profesionālās kvalifikācijas. Par tām plaši runā demokrātijas teorijas un tiesību filozofija, un tās brīvā veidā esmu nodēvējusi par kontekstuālo kvalifikāciju, konstitucionālo pratību un komunikācijas pienākumu.

Kas liek domāt par to, ka laiki ir mainījušies

Tā, kā bija, vairs nebūs nekad. Kopš 2022. gada pasaule ir strauji mainījusies (bet procesa iedīgļi ir meklējami jau pēc bipolārās pasaules sabrukuma), spriedze aug, un individuāli un kolektīvi cīnāmies gan ar iekšēju nevēlēšanos pārmaiņas pieņemt, gan apjukumu, kā rīkoties tālāk.