Sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu kā instruments mantisko attiecību noregulēšanai ārpus pamata kriminālprocesa jau pašos pirmsākumos ir iecerēts kā atkāpe no vispārējās kriminālās tiesvedības kārtības. Tas, ka procesam pret īpašumu ir izņēmuma raksturs, ir izsecināms no vairākiem starptautiskajiem dokumentiem, tostarp arī no Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvas Nr. 2014/42/ES “Par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā”, kura 4. panta otrajā daļā šādi procesi primāri ir saistāmi ar gadījumiem, kad lietas izskatīšana pēc būtības nav iespējama aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimības vai bēguļošanas dēļ.

Šobrīd praktiski visās Eiropas valstīs¹ pastāv mehānismi noziedzīgi iegūtas mantas atgūšanai bez notiesājoša sprieduma,² kurus starptautiskajos dokumentos bieži vien dēvē arī par konfiskāciju in rem.³ Mantas krimināltiesiskā konfiskācija bez notiesājoša sprieduma ir noteikta, piemēram, Latvijas, Polijas, Vācijas, Austrijas, Spānijas, Šveices krimināllikumos. Itālijā pastāv tā sauktais kvazi kriminālprocesuālais regulējums, bet tādās valstīs kā Lietuva, Īrija, Lielbritānija, Bulgārija, Malta, Rumānija procesam in rem ir civiltiesisks raksturs.⁴

Katras valsts nacionālajam tiesiskajam regulējumam ir noteiktas īpatnības, taču visus tos var sadalīt divos lielos blokos atkarībā no izvēlētās procesuālās kārtības, kādā tiek izskatīts jautājums par mantas konfiskāciju.

Visus kriminālprocesuālā kārtā notiekošus procesus par mantu vieno īpašu apstākļu pastāvēšana, kas liedz izņemt noziedzīgi iegūtos aktīvus klasiskajā kriminālprocesā, izspriežot jautājumu par personas vainīgumu vai nevainīgumu. Uz tādiem parasti attiecina iespējami vainīgās personas nāvi vai nepieskaitāmību, kriminālatbildības noilguma iestāšanos, noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas bēguļošanu vai nespēju noskaidrot tās personību, un citus būtiskus apstākļus, kas padara par neiespējamu notiesājoša sprieduma taisīšanu. Šādas īpašās konfiskācijas mērķis ir panākt, lai noziedzīgi iegūtais tiktu atņemts, lai prettiesiska darbība nebūtu finansiāli izdevīga arī situācijās, kad nepastāv iespēja saukt pie kriminālatbildības pašu noziedznieku.

Arī mūsu nacionālais kriminālprocesuāli tiesiskais regulējums noteic, ka procesu par noziedzīgi iegūtu mantu var uzsākt, piemēram, ar noteikumu, ka objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama. Minētajai prasībai ir ārkārtīgi būtiska nozīme, jo īpašuma konfiskācijas procedūrai primāri ir jānotiek pamata kriminālprocesā, kas tiecas pierādīt individuālu kriminālatbildību. Juridiskajā literatūrā šā nosacījuma izpētei pagaidām ir veltīts nepamatoti maz uzmanības, un tas mudina aizsākt diskusiju par noziedzīgās mantas procesa uzsākšanas tiesiskā regulējuma problēmjautājumiem un to risinājuma iespējām.

Procesa uzsākšanas nosacījumi Latvijā

Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmā daļa noteic, ka izmeklētājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokuroram ir tiesības pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu, ja vienlaikus pastāv divi šādi nosacījumi: pirmkārt, pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; otrkārt, objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus.

Minētos likuma noteikumus nosacīti var iedalīt divās daļās: uz lietas būtību attiecināmajos un formālajos. Atbildi uz jautājumu, vai pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka mantai ir noziedzīga izcelsme vai saistība ar noziedzīgu nodarījumu, var rast, tikai izskatot šo sevišķo procesu pēc būtības.