Rakstā tiek pētīta normatīvisma dzimšana un tiek izsekota tā evolūcija. Normatīvisms – viens no pagājušā gadsimta lielākajiem tiesībfilozofiskajiem konstruktiem – traktēja tiesības kā autonomu normatīvu sistēmu, kas spēj saglabāt metodoloģisku stingrību pat vēsturisku satricinājumu laikā. Tomēr taisnīguma kritērija apzinātā noraidīšana 20. gadsimta praksē bija kļuvusi par aizsegu valsts varas patvaļīgai rīcībai, kad juridiskai formai bija piešķirta prioritāte pār tiesisko saturu. Mūsdienu globalizācijas izaicinājumi, šaubas par starptautisko tiesību efektivitāti un juridisko konfliktu sarežģītība prasa metodoloģisku pieeju, kas apvienotu stingru normatīvo aparātu ar elastību, kas spētu ņemt vērā mūsdienu juridiskās realitātes daudzdimensionalitāti.

Normatīvisma kontūras

Normatīvisms ir vairāk nekā tikai teorētisks konstrukts. Pirmām kārtām tas ir mēģinājums izrauties no labirinta, kur likums ilgstoši tika attēlots vai nu kā transcendentālas idejas atspoguļojums, vai nu kā noslīpēts sociālās realitātes fakts. Savā darbā “Reine Rechtslehre: Einleitung in die rechtswissenschaftliche Problematik” (1934) Kelzens norāda, ka pastāv divi lieli kārdinājumi: dabiskās tiesības, kur elpo idejas, un juridiskais pozitīvisms, kuru paralizē fakti. Abas pieejas, pēc Kelzena domām, ir kļūdainas. Viņš piedāvā trešo ceļu: normatīvisms kā “tīras tiesības”,¹ kuras ir destilētas līdz caurspīdīgumam.

Kelzens uzskata, ka tiesības galvenokārt jāuztver kā normatīvā piespiedu kārtība, kura pastāv nevis pati par sevi, bet gan vienīgi ar institucionalizēta spēka atbalstu. Līdz ar to tiek izgaismotas normatīvisma četras pamatīpašības: 1) normativitāte – katra norma izriet no citas normas, galu galā balstoties uz fundamentālu, hipotētisku normu – bāzes normu jeb pamatnormu; 2) tiesību un tiesiskās kārtības tāpatība; 3) piespiešana (sankcijas) – nevis kā nejaušs negadījums, bet gan kā juridiskās formas “nervs”; 4) dinamisms – tiesiskā kārtība vienmēr atklājas kā nestabils vienādojums starp to, kas ir, un to, kam vajadzētu būt.

Šīs konstrukcijas metodoloģiskās saknes vienlaikus ved uz loģiku, analītisko jurisprudenci, pozitīvismu un neokantiānismu. Kelzens atzīst, ka tiesības var pētīt kā dabas objektu – cēloniski, dabaszinātņu garā – un vienlaikus kā normatīvu kārtību, kas nosprauž priekšrakstus. Taču viņš neatlaidīgi novelk arī robežas: tiesību zinātnei jābūt tīri normatīvai, pretējā gadījumā tā zaudēs sevi, savas kontūras – psiholoģijas, socioloģijas, teoloģijas un politisko kārdinājumu dēļ. Līdz ar to viena no svarīgākām normatīvisma koncepcijas tēzēm ir “svešu” elementu izslēgšana jeb sava veida metodoloģiska “attīrīšana”. Kelzena ieskatā, jurisprudence nedrīkst aizstāt savu mācību priekšmetu ar nesistemātiskiem aizguvumiem – nedz ar morāli, nedz ar sociālām mirāžām, nedz ar psiholoģiskiem skaidrojumiem. Protams, var pētīt tiesības socioloģiski vai psiholoģiski, bet tā vairs nebūtu jurisprudence. Jurisprudencei, pēc Kelzena domām, ir jāatbild uz jautājumu, kas ir tiesības, nevis – kādām tam jābūt. Šajā ziņā juristi tiek aicināti pārzināt normas un ievērot procedūras, nevis svērt tās uz mainīgās morāles vai metafiziskā taisnīguma svariem. Kelzena ieskatā, tiesības ir noteiktā kārtība un zinātnes uzdevums ir aprakstīt, kā šī kārtība darbojas, nevis postulēt tās “pareizību” vai “nepareizību”.