Raksta mērķis ir aplūkot jautājumu, kādos gadījumos iestādes un tiesas var tieši piemērot Eiropas Savienības (turpmāk – ES) direktīvās ietvertās tiesību normas, kas paredz labvēlīgāku regulējumu nekā nacionālie normatīvie akti. Analīzē īpaša uzmanība pievērsta atšķirībai starp nepilnīgu direktīvas transponēšanu un gadījumiem, kad nacionālās normas nonāk pretrunā direktīvas mērķim un tās lietderīgajai iedarbībai (effet utile), proti, apdraud direktīvas pilnvērtīgu piemērošanu dalībvalstī. Latvijas tiesu praksē šādi piemēri nav bieži, tādēļ prasa īpašu izvērtējumu, kā tas redzams lietā par ES pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu.
Latvijas tiesību sistēmā pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršana tiek risināta administratīvā procesa ietvaros. Tādējādi problēma par ES direktīvu normu piemērošanu, kas nodrošina labvēlīgākus nosacījumus nekā nacionālais regulējums, primāri ir vērtējama nevis kā abstrakts ES tiesību jautājums, bet kā administratīvā procesa uzdevums. Administratīvā procesa likuma 15. pants paredz, ka iestāde un tiesa piemēro ārējos normatīvos aktus, tostarp starptautiskās un ES tiesību normas, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūru. Šī nacionālā pienākuma ietvaros tām jānodrošina direktīvas efektīva piemērošana, interpretējot nacionālās tiesību normas, cik vien tas iespējams, atbilstoši direktīvas tekstam un mērķim. Ja šāda interpretācija nav iespējama, iestādēm un tiesām, pamatojoties uz ES tiesību pārākuma principu, ir pienākums atteikties piemērot ar direktīvu pretrunā esošās nacionālās tiesību normas.1 Šāda pieeja atbilst arī Satversmes 68. pantā nostiprinātajam principam par ES tiesību integrāciju Latvijas tiesību sistēmā.
Administratīvā rajona tiesa 2024. gada 30. augustā pasludināja spriedumu lietā Nr.A420218023, kurā tika vērtēts jautājums par ES pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu trešās valsts pilsonim. Lietā ir piemērots likums “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotājastatusu Latvijas Republikā” (turpmāk ‑ Statusa likums), ar kuru Latvijas tiesību sistēmā transponēta Eiropas Padomes 2003.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
