Turpinājums. Sākums “Jurista Vārdā” Nr. 37 (1407), 16.09.2025.

V. Eiropas Savienības Tiesas interpretācija

Sākot ar Courage lietu,¹ Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir pakāpeniski izveidojusi tiesu praksi, kas sniedz vērtīgas atziņas par privāttiesisko izpildi (private enforcement), un pēc Zaudējumu atlīdzināšanas direktīvas² (turpmāk – Direktīva) pieņemšanas EST aktīvi strādā pie Direktīvas interpretācijas un tajā ietilpstošo normu piemērošanas jautājumiem (par temporalitāti, ierobežojumiem, zaudējumu kvantificēšanas u.c. jautājumiem).³

EST ir sniegusi arī svarīgas piezīmes par pierādījumu atklāšanu saskaņā ar Direktīvu. EST prakse precizē Direktīvas 5. un 6. panta piemērošanu un līdzsvaru starp efektīvu izpildi un konfidenciālas informācijas aizsardzību.

Lietā AD v PACCAR Inc and others⁴ EST bija jāveic Direktīvas 5. panta pirmās daļas interpretācija. Šajā lietā bija svarīgi, ka 2016. gadā Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija) uzlika sodu vairākiem kravas automobiļu ražotājiem par dalību kartelī, kas saistīts ar vidējiem un smagajiem kravas automobiļiem.⁵ Šāds lēmums par pārkāpumu pavēra iespēju citiem uzņēmumiem iesniegt prasības par zaudējumu atlīdzību visās dalībvalstīs. Šajā konkrētajā lietā prasītāji vērsās Spānijas tiesā, lai iegūtu piekļuvi noteiktiem pierādījumiem, kas bija atbildētāju rīcībā, norādot, ka obligāti jāiegūst konkrēti dokumenti, lai kvalificētu cenas mākslīgas paaugstināšanas faktu.

Savukārt atbildētāji šajā lietā norādīja, ka daži no pieprasītajiem dokumentiem jāsagatavo ad hoc un šāds pienākums rada pārmērīgu slogu un pārsniedz vienkāršu “pienākumu atklāt” pierādījumus, tādējādi pārkāpjot proporcionalitātes principu. Proti, atbildētāji uzskatīja, ka pieprasījumi atklāt informāciju saskaņā ar Direktīvas 5. panta 1. punktu nevar attiekties uz pierādījumiem, kas nepastāv. Spānijas tiesa vērsās EST ar prejudiciālo jautājumu.

Šajā lietā EST nāca klajā ar vērtīgu Direktīvas 5. panta analīzi, veicot ne tikai gramatisko interpretāciju, bet vērtējot arī kopējo kontekstu un Direktīvas mērķus,⁶ tostarp secinot, ka pierādījumu izprasīšana var ietvert arī tādus pieprasījumus, kuru izpildei pieprasījuma adresātam var nākties radīt jaunus dokumentus (ex novo), apkopojot vai klasificējot adresāta rīcībā esošo informāciju, zināšanas vai datus.

Tomēr svarīgi norādīt, ka EST veica zināmu atrunu, norādot, ka 5. panta 1. punkta interpretācija nevar izraisīt to, ka lietas atbildētāji aizstāj prasītājus to pienākumā pierādīt nodarītā zaudējuma esību un apmēru. Šajā gadījumā jāatzīst, ka tas atstāj plašu rīcības brīvību un faktu novērtēšanas brīvību valstu tiesām, un kļūst par vienu no iespējamiem argumentiem, ko nākotnē izvirzīs atbildētāji gaidāmajās zaudējumu atlīdzības lietās.⁷

Ar prejudiciālo nolēmumu lietā RegioJet⁸ EST turpināja attīstīt savu judikatūru lietās par informācijas atklāšanas noteikumiem. Kamēr spriedums lietā AD v PACCAR Inc and others galvenokārt bija vērsts uz Direktīvas 5. panta interpretāciju, RegioJet lietā tika analizēts Direktīvas 6. pants.

Īsumā izklāstot lietas būtiskākos faktus, 2012. gadā Čehijas Republikas konkurences iestāde uzsāka administratīvo procesu saistībā ar iespējamo Čehijas dzelzceļa uzņēmuma České dráhy (valsts kapitālsabiedrība) dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. 2015. gadā cits dzelzceļa uzņēmums RegioJet cēla prasību pret České dráhy par zaudējumu atlīdzību, lūdzot atlīdzināt kaitējumu, kas esot radies šīs sabiedrības rīcības dēļ. 2016. gadā Komisija uzsāka formālo izmeklēšanas procesu ar mērķi noskaidrot České dráhy iespējamo agresīvo cenu politiku (predatory pricing). Čehijas konkurences iestāde nolēma apturēt administratīvo procesu, to oficiāli neizbeidzot.⁹ Tādējādi radās situācija, ka Komisijā notiek process un paralēli pastāv tiesvedības process Čehijas tiesā, kurā uzņēmums prasa zaudējumu atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpumu.