Senāta Administratīvo lietu departamenta pērnā gada beigās pasludinātais spriedums lietā SKA-170/20251 (turpmāk – Senāta spriedums) būtībā ir aizliedzis Konkurences padomei kā pierādījumus par konkurences tiesību pārkāpumu, konkrētajā gadījumā – aizliegtas vienošanās, konstatēšanā izmantot slepeni noklausītu sarunu ierakstus un to atšifrējumus, kurus atbilstoši likumam (ar tiesneša atļauju) kriminālprocesa ietvaros veiktajā operatīvās darbības pasākumā ieguvusi un Konkurences padomei nosūtījusi valsts iestāde – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – KNAB). Senāts secināja, ka šādas informācijas nodošana Konkurences padomei konkrētajā gadījumā neatbilda Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK) 8. pantam, ES Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7. pantam un Satversmes 96. pantam. Senāts būtībā uzskatīja, ka iejaukšanās šajos pantos nodrošinātajās pamattiesībās nebija attaisnojama, jo tā neatbilda likuma kvalitātes prasībai, kādu to noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), interpretējot ECPAK 8. pantu.
Rakstā sniegšu komentāru par Senāta spriedumā minēto atsauci uz Hartas 7. pantu, par iespējamu Eiropas Savienības (turpmāk – Savienības) tiesību attiecināšanu uz konkrēto gadījumu un par eventuālu tālāko rīcību lietā.
Par Senāta spriedumā minēto atsauci uz Hartas 7. pantu
Tam vien, ka Senāta spriedumā ir ticis piesaukts Hartas 7. pants un atzīts tā pārkāpums, būtu jānorāda, ka Senāts ir uzskatījis, ka lietā tiek īstenotas Savienības tiesības. Tomēr spriedumā nav atrodama tieša atbilde, kā konkrētajā gadījumā tiek īstenotas Savienības tiesības un vai tām būtu kāda ietekme uz lietā apskatīto jautājumu.
Dalībvalstīs uz Hartu var atsaukties tikai tad, ja tās īsteno Savienības aktus.2 Proti, kā ir precizējusi Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – ES Tiesa), Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras ir reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām.3 Tādējādi uz Hartas 7. pantā garantētajām ikvienas personas tiesībām uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību dalībvalsts tiesa var atsaukties tikai tad, ja strīdā dalībvalsts tiesā tiek īstenotas Savienības tiesības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
