2025. gada 13. maijā Ministru kabinets ir apstiprinājis Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem plānu 2025.–2027. gadam¹ (turpmāk – Plāns), kas ir turpinājums Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu plānam 2023.–2024. gadam.² Apstiprinātais dokuments savā būtībā ir ceļa karte, kurā ir norādīts uz problēmām, ir noteikti mērķi, kā arī ieskicēti risinājumi un darāmie darbi juvenālās justīcijas jomā.

Šāda Plāna izstrāde un pieņemšana ir paredzēta Bērnu tiesību aizsardzības likuma 64. panta 1. punktā, kas nosaka, ka Iekšlietu ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju un citām institūcijām nodrošina, ka tiek izstrādāts īstermiņa politikas plānošanas dokuments – programmas projekts trīs gadu periodam bērnu noziedzības novēršanai un aizsardzībai pret noziegumu, kā arī koordinē šīs programmas īstenošanu.

Raksturojot esošo situāciju, Plānā ir norādīts, ka “pēdējos gadus nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu, apcietināto un notiesāto skaita dinamika nav būtiski mainījusies, kas norāda uz to, ka ir jāpilnveido un jāturpina darbs, kas veicinātu nepilngadīgo personu iesaistes noziedzīgajās darbībās samazināšanos”.³ Tāpat Plānā minēts arī tas, ka “noziedzīgos nodarījumos cietušo bērnu skaits nav samazinājies”.⁴ Šādus secinājums apstiprina arī statistikas dati. Atbilstoši Iekšlietu ministrijas 2022., 2023., 2024. gada pārskatiem par nepilngadīgo noziedzības stāvokli un noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem⁵ 2021. gadā policijas redzeslokā ir nonācis 591 nepilngadīgais, kas tika turēts aizdomās par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, 2022. gadā bija reģistrēta informācija par 585 nepilngadīgajiem, 2023. – par 509, bet 2024. – par 573 nepilngadīgajiem. Reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits, kuru izdarīšanā aizdomās ir turēti nepilngadīgie, pēdējos gados ir palielinājies – 2021. gadā tika reģistrēti 544 noziedzīgi nodarījumi, 2022. – 570, 2023. – 539, bet 2024. – 693, tomēr to īpatsvars pret valstī reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaitu būtiski nav mainījies un veidoja 1,7–1,9 procentus.

Tas, ka bērnu izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits pēdējos gados ir vērtējams kā stabils, neatceļ nepieciešamību analizēt nepilngadīgo noziedzības cēloņus, kā arī rīkoties, lai novērstu bērnu piedalīšanos noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Šāds mērķis paliek nemainīgs neatkarīgi no tā, vai noziedzības līmenis ir stabils, vai novērojama reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaita palielināšanās vai samazināšanās. Ir saprotams, ka valsts un pašvaldību institūcijas nevar novērst visus noziedzīgos nodarījumus, un īstermiņā pozitīvi vērtējams jebkāds reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaita samazinājums, tomēr juvenālās justīcijas virsmērķis ir tādu tiesisko instrumentu un institucionālo mehānismu esamība, kas nodrošina ne vien efektīvu reakciju uz izdarīto likumpārkāpumu un likumpārkāpēju resocializāciju, bet arī spēj atklāt un identificēt noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas riskus un paredz proaktīvu rīcību noziedzīgu nodarījumu novēršanai.