Rakstot kriminālromānus, autoriem ir iespējams viss – var rakstīt vēsturisko, sociālo, politisko, filozofisko, ekoloģisko, ironisko, fantastikas, spiegu, romantisko vai asa sižeta detektīvromānu. Bieži detektīvromānus iedala pēc izmeklēšanas subjekta – kas veic izmeklēšanu? Tieši tā ir žanra īpašā pazīme – notiek noziegums, KĀDS veic izmeklēšanu. Izmeklētājs var būt privātpersona mis Mārpla vai Rīgas mikrorajona sociālā darbiniece; mācītājs tēvs Brauns, detektīvs Šerloks Holmss vai Anna Elizabete (Daces Judinas romānos); policijas izmeklētājs Bārnabijs vai Anastasija Kamenska (izmeklētāja A. Mariņinas romānos, kas populāri arī Latvijā). ASV, kur detektīvžanrs plašs kā Amazones lietus meži, mēdz sagrupēt vēl skrupulozāk: detektīvromāni, kur izmeklēšanu veic detektīvs, policists, advokāts, eksperts kriminālists, tiesu mediķis, tiesnesis. Mūsdienās priekšplānā tomēr sastājas tie romānu izmeklēšanas subjekti, kuriem ir iespēja izmantot kriminālistikas metodes un ekspertīzes, jo tā lasītājam var radīt realitātes sajūtu, lasītājam ir interesantāk. Esmu pārliecināta, ka tieši tur slēpjas detektīvžanra pievilcība – lasītājs var iejusties izmeklētāja lomā, domāt par versijām, spriest par apstākļiem, minēt, kurš ir noziedznieks. Klasiskā romānā lasītājs var vizualizēt, just līdzi labajiem, ienīst ļaunos, bet viņam ir ierobežota iespēja prātā pašam kalkulēt atrisinājumu. Detektīvromāna lasītājs kā pieaudzis cilvēks var atkal sajust bērnības pasakas īpašo pēcgaršu, kad sliktais tiek atmaskots un saņem pēc nopelniem. Sajust detektīvsižeta adrenalīnu drošos apstākļos, mājās, dīvānā, kam blakus uz galdiņa kafijas tase – kas var būt labāks par “šo”?

Lasāmo grāmatu kaudzē man parasti ir kāds skandināvu detektīvromāns, laika gaitā sāku meklēt atbildes uz jautājumu: kāpēc tieši skandināvi šajā žanrā ir Nr. 1? Mūsdienās angliski rakstītos detektīvus neapšaubāmi ir izkonkurējuši skandināvi, un tā nav nejaušība, tas ir bijis mērķtiecīgs ceļš. Skandināvijas valstīs detektīvžanrs nekad nav uzlūkots kā otršķirīgs, pēc Otrā pasaules kara rakstniecības studijās un kritikā tam tika pievērsta aizvien lielāka uzmanība, rezultātā pieprasījums radīja piedāvājumu un otrādi – populārajam žanram pievērsās daudz autoru, izkristalizējās labākie. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka veidoties īpaša Nordic noir stilistika: noziegumu izmeklēšanu reālistiski veic policija, vide ir skarbi ziemeļnieciska, autori nebaidās atklāt labklājības valsts ēnas puses, imigrācijas, korupcijas un vardarbības problēmas. Lielbritānijā un citur Eiropā valda klasiskā detektīvromāna tradīcijas: detektīvmīkla “Kurš to izdarīja?”, slēgta vide, loģika un viss pārējais, kas saistās ar Agatu Kristi. Otrpus okeānam ASV detektīvromānam savas tradīcijas: dinamisks, bieži vardarbības pārsātināts sižets, pilsētvides cinisms, skarba, asprātīga valoda, ciniski jociņi, korupcija un sabiedrības morālais pagrimums ne kā sistēmiska problēma, bet vieta, kur cīnīties superdetektīvam.

Kuras valstis saistās ar “skandināvu detektīvu”? Zviedrija ar Stīgu Lārsonu (pasaulslavenā Millennium sērija), Henningu Mankellu (Kurta Valandera sērija) un Kamillu Lekbergu. Norvēģija saistās ar Jū Nesbē tumšo un vardarbīgo stilu (izmeklētāja Harija Hola sērija), Dānija ar Jusi Adleru-Olsenu (“Q” biroja sērija par seniem un sarežģītiem noziegumiem) un Pēteri Hēgu ar pasaulslaveno psiholoģisko trilleri “Smillas jaunkundzes sniega izjūta”. Nordic noir stilam piederīgi somi Lēna Lehtolainena (Marijas Kallio sērija) un Miko Rimminens – psiholoģisku trilleru rakstnieks. Arī Islandes detektīvrakstnieki iekļaujas Nordic noir žanrā, pazīstamākais ir Arnalds Indridasons. Visu šeit minēto Nordic noir autoru darbi ir tulkoti arī latviski, par šiem un daudziem citiem autoriem atrodamas vienādas ziņas: tulkots 40 valodās, darbu tirāža desmitos miljonu. Skandināvijā detektīvžanru patiesi mīl, literatūra kļuvusi par eksportpreci, kas stiprina valsts radošo industriju.

Ar deviņdesmitajiem gadiem skandināvu ziemeļnieciski drūmie detektīvi ieguva aizvien lielāku popularitāti visā pasaulē, tiem veidojās plaša starptautiska rezonanse, tika uzņemtas filmas un seriāli, tulkojumu tirāžas bija mega ienesīgas. Ar 2000.–2010. gadu skandināvu romāniem jau ir globalizācijas un milzu popularitātes seja, tie ir izkonkurējuši angliski rakstītos romānus, Stīga Larsona triloģija par Līsbetu Salanderi kļūst par pasaules bestselleru. Nākamajā desmitgadē (2010–2020) notiek Nordic noir paplašināšanās un dažādošanās, kas cieši saistās ar Jū Nesbē Harija Hola sēriju, kā arī ar Jusi Adleru-Olsenu u.c. 2020.–2025. gadā parādās aizvien jauni autori, piemēram, Oza Lārsone ar fantastikas detektīvromāniem par prokurori Rebeku Mārtinsoni.

Kā lasītāja arī es dodu priekšroku tieši skandināvu detektīvromāniem to konkrētuma, psiholoģisma un izmeklētāja veidola dēļ. Ja noziegums saistās ar ekoloģiju, tad iegūstu veselu pūru jaunu zināšanu, piemēram, par Arktiku; ja noziegums skar ekonomiku, arī būs jauna informācija. Taču par visu vairāk fascinē Izmeklētājs un viņa kolēģi. Vēl maza būdama, padomjlaikos skatījos filmu “Izmeklēšanu vada Znatoki”, tad izveidojās diezgan atbaidošs izmeklētāja priekšstats – briesmīgi pareizs visās dzīves situācijās, tādam ne vaibstiņš sejā nenoraustīsies, ja pat, uz ledus paslīdot, kāju salauzīs. Tā laika prasības tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem tādu robotam līdzīgu veidolu arī paģērēja. Kad lasu Jū Nesbē un atkal satieku izmeklētāju Hariju Holu, smaidu, reizēm iesmīnu. Atkal Hols no rīta drūmi paģirains, bārdu laikam neskūs, atkal viņam neveicas ar sievietēm un piedevām vēl kuņģis sāp… Iesmīnu arī par sevi – Jū Nesbē ir panācis, ko vēlējies – kāda lasītāja redz to Hariju Holu, jūt līdzi viņa kuņģa sāpēm tā, ka pašai iesāpas.

Tomēr Nordic noir pēdējos gados saņem arī kritiku, arī lasītāji tikšanās reizēs Latvijas bibliotēkās saka, ka nu jau asiņu ir par daudz. Kā rakstniece saprotu problēmu. Viens no detektīvsižeta uzdevumiem autoram – noturēt intrigu un spriedzi pēc iespējas ilgāk. Autors, pats daudz lasījis, zina, ka vienam kolēģim romānā nodurts upuris 12 sveču aplī. Ja gribas pārspēt, var trīs nomocītus upurus un 36 sveces. Trešais autors tam visam izdomās vēl kādas briesmīgas dekorācijas. Tā ne viens vien Nordic noir autors aizrakstās līdz masu kapiem (kas gan nenoliedz tādu pastāvēšanu).

Arī es savos romānos cenšos radīt reālistisku vidi, interesantus varoņus, psiholoģisku pamatojumu viņu rīcībai. Sāku rakstīt teju 49 gados, vēl strādājot policijā. Jā, skolas gados patika humanitārie mācību priekšmeti, daudz lasīju, labi rakstīju sacerējumus, bet tas arī viss. Šķiet, tas santīms talanta noteikti bija, bez tā jau nevar, taču jautājums ir: vai tam santīma īpašniekam ir ko teikt? Divdesmit gados nebija, trīsdesmit tas nešķita svarīgi, četrdesmit gados bija, bet trūka laika. Četrdesmit piecos dzīves pieredzes brīžiem šķita par daudz. Negribējās ko aizmirst, reizumis sāku pierakstīt uz lapiņām kādu superlabo izteicienu, noklausītu frāzi, reizumis nodomāju – par “to” varētu uzrakstīt. Doma, ka vajadzētu pamēģināt, mani piemeklēja pavisam normālā veidā, tā kā nolīst vasaras lietiņš. Tādas un līdzīgas domas mūs visus piemeklē, žēl, ka ne vienmēr mums ir laiks, drosme un vēlēšanās pamēģināt. Es pārāk ar sevi netielējos, vienu dienu vienkārši apsēdos rakstīt iecerētu romānu. Pirksti veidoja vārdus, vārdi teikumus, viss notika raiti un tā izrādījās jauna un fantastiski laba sajūta. Dievinu šo sajūtu!

Četru romānu sērijā (“Stopētāju lieta”, “Sīnāja kalna lieta”, “Noilguma lieta”, “Fantoma lieta”) par izmeklētāju Asnāti Griezi un kriminālpolicijas inspektoru Juri Zvirbuli mani varoņi atklāj noziegumus kādā vārdā nenosauktā Latvijas pilsētā, lai gan zinātāji nojauš Tukumu. Noteikti esmu ietekmējusies no Nordic noir, taču, pirmkārt, tā ir pašas izmeklētājas pieredze, kāpēc man bija svarīgi pēc iespējas reālāk atainot izmeklēšanas gaitu. Konstruēt romāna nodaļas tā, lai es iespētu atklāt gan noziedznieka psiholoģiskos motīvus, gan noturēt izmeklēšanas spriedzi, nebūt nav viegli. “Fantomā lietā” sižeta konstrukcija izveidojās tā, ka noziedznieks jau noskaidrots, bet vēl vajadzēja psiholoģisko pamatojumu. Šķita, ka tad sižeta temps apstāsies, lasītājam zudīs interese. Tāpēc atstāju vēl neatrisinātu mīklu par nozieguma izdarīšanas mehānismu, kas tika atklāta pašās beigās. Lūk, kā autori mēdz izlavierēt, pakļaujoties žanra noteikumiem!

Detektīvromānu rakstīšanu uzskatu par savu privilēģiju, balvu, kas dota uz kādu laiku, kamēr prāts spēj radīt sižetu. Izdomāt patiesi interesantu stāstu, pacietīgi izritināt visu izmeklēšanas kamolu līdz pat serdenītim – mūsdienās tas nav viegli. Detektīvromāni sarakstīti Everesta apjomā, bet lasītāji meklē ko jaunu un reālu. Apzinos, ka man ir savas priekšrocības, pārzinu kriminālprocesu izmeklēšanu. Šo priekšrocību izmantoju, taču nereti tieši šīs zināšanas rakstot vai konsultējot savaņģo. Zinu, ka kriminālistikas ekspertīzes netop tik ātri kā daudzās filmās vai romānos, kur izmeklētājs, jau atbraucot no notikuma vietas, satiek pretim skrienošu ekspertu ar ziņojumu par visu kopā – DNS, daktiloskopiju un ballistiku. Zinošs autors atradīs risinājumu, lai sižets būtu ticams, bet arī nezaudētu spriedzi.

Kopš pirmā romāna iznākšanas pagājuši 12 gadi, varu jau paskatīties pār plecu, kā veicies, un padomāt, vai bija vērts. Fantastiski interesants process, piepildīts ar izzināšanu, pacietību prasošs, turklāt – es pati veidoju sižetu. Rakstu jaunu sēriju, izmeklē policists Everts Brāzma, palīdz draudzene Ulla, sērija sākas ar “Gulbja zvaigznāju”, kā otrais romāns iznāca “Oriona zvaigznājs”, kurā nenoturējos senam kārdinājumam uzrakstīt “slēgtās telpas” detektīvu. Jā, romānā autors var radīt apstākļus savām vēlmēm, lai arī dzīvē mums visiem jāievēro noteikumi. Bet juristi patiesībā ir gana radoši cilvēki un noteikti tagad kāds no lasītājiem aizdomāsies – es arī varētu…

* Autore publicējas no 2014. gada, desmit romānu autore, konsultējusi seriālus “Nelūgtie viesi”, “Ķīlnieki”, raidījumu “Nozieguma rekonstrukcija”. No 1995. gada strādājusi Iļģuciema sieviešu cietumā, no 2001. gada Valsts policijā – Tukuma rajona policijas pārvaldē (izmeklētāja, priekšnieka palīdze), no 2009. gada Zemgales reģiona pārvaldē, no 2014. gada ir izdienas pensijā.