I. Spriedums un atsevišķās domas

Satversmes tiesa lietā Nr. 2024-06-01, kas bija ierosināta uz politiskās partijas ““Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija” konstitucionālās sūdzības pamata, izvērtēja Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.¹ panta pirmās un otras daļas (turpmāk – apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz vārda brīvību. Apstrīdētās normas pēc būtības noteic, ka apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija tās periodā veicama valsts valodā, pieļaujot, ka pirms Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanām aģitāciju var tulkot kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.

Spriedumā atzīts, ka politiskās partijas, izvietojot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus un veicot priekšvēlēšanu aģitāciju, īsteno tiesības uz vārda brīvību un ka priekšvēlēšanu aģitācijā lietotā valoda kā izteiksmes līdzeklis iekļaujas šo tiesību tvērumā. Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka apstrīdētās normas ierobežo pieteikuma iesniedzējas – politiskās partijas, kura vēlas priekšvēlēšanu aģitāciju veikt krievu valodā – tiesības uz vārda brīvību.⁴

Apsverot demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību kā šā pamattiesību ierobežojuma iespējamos leģitīmos mērķus, Satversmes tiesas vairākums apraksta Krievijas informatīvās ietekmes pasākumus, kuri vērsti uz to, “lai kāpinātu spriedzi Latvijas sabiedrībā, palielinātu neuzticību valsts varai un politikai un veidotu apstākļus Latvijas pārorientācijai Krievijas virzienā”,⁵ un tādējādi jau ilgstoši apdraud Latvijas drošību. Tiesas vairākums norāda, ka krievu valoda kalpo par līdzekli Latvijas sabiedrības šķelšanā un pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā var tikt izmantota kā Krievijas ideoloģijas nesēja, tāpēc valodu lietojuma regulējums izskatāmajā lietā esot būtisks Latvijas nacionālās drošības jautājums.⁶

Visbeidzot, tiesas vairākums atzīst, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 100. panta pirmajai daļai. Apstrīdētās normas esot efektīvs līdzeklis cīņā pret Krievijas dezinformāciju, un priekšvēlēšanu aģitācijas periodā esot īpaši būtiski panākt, lai ar to saistīto “komunikāciju un [vēlētāju] izvēli nekropļotu Krievijas informatīvās ietekmes pasākumi un tādējādi Krievijas politiskās intereses netiktu nostiprinātas Latvijas vai Eiropas Savienības likumdevēja institūcijā vai vietējā pašpārvaldē”.⁷

2025. gada 11. aprīlī publicētas tiesneša Neimaņa atsevišķās domās, kurās viņš raksta: “Satversmes tiesas vairākums ir piedēvējis (krievu) valodai kā izteiksmes līdzeklim (krievu) valodā pausto izteikumu saturu. Sajaucot izteikumu saturu ar izteiksmes līdzekli, tiek panākts secinājums, ka izteiksmes līdzeklis [tajā ietvertā tipiskā satura (dezinformācijas) dēļ] ir kaitīgs. Satversmes tiesas vairākums pieņem, ka sabiedrības daļa, kas labāk informāciju saprot krievu valodā, sazinās krievu valodā, ir pakļauti Krievijas ideoloģijas ietekmei, uzņem Krievijas agresīvo politiku atbalstošos vēstījumus un beigu beigās vēlas Latvijas politisko attīstību Krievijas virzienā. [N]av pierādīts, ka krievu valodas lietojums priekšvēlēšanu aģitācijā apdraudētu tieši valsts drošību.”⁸ Viņš arī secina, ka valsts var individualizēti vērsties pret konkrētu politisko partiju, kura savā publiskajā darbībā, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas laikā, rada valsts drošības apdraudējumu, tai skaitā piemērojot kriminālatbildību personām, kas izdara noziegumus pret valsti, vai lemjot par konkrētas politiskās partijas darbības izbeigšanu.⁹

Atsevišķo domu noslēgumā tiesnesis secina: “Aizliegums nenoliedzami ir vienkāršākais veids, kā risināt kādu problēmu. Tomēr patiesais iemesls ir komplicētāks, saistīts ar kādas sabiedrības daļas pašizvēlētu pašnošķiršanos, un aizliegums lietot valodu, kas nav valsts valoda, turklāt krievu valodai piešķirot ideoloģisku konotāciju, nav efektīvākais veids, kā panākt gan nacionālās drošības stiprināšanu, gan valsts valodas pozīcijas, gan vienotas sabiedrības veidošanu. Tas novērš mūsu uzmanību no patiesās problēmas.”¹⁰

Turpmāk savā rakstā argumentēšu, kāpēc tiesnesim Neimanim ir taisnība. Pēc manām domām, spriedumā veiktais faktu vērtējums un argumentācija balstās uz maldīgu pieņēmumu par cilvēkiem, kas lieto krievu valodu, kā attieksmē pret Krievijas izplatītajiem vēstījumiem un ideoloģiju homogēnu un tādēļ Latvijas drošību apdraudošu kopienu. Tāpat izvirzīšu dažus apsvērumus par to, ko tiesnesis Neimanis varētu būt dēvējis par “patieso problēmu”.

II. Tiesa un patiesības pienākums

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi: lai ar sabiedrības drošības aizsardzību attaisnotu kādu pamattiesību ierobežojumu, nepieciešams pamatot objektīvi pastāvošo vai potenciāli iespējamo saikni starp konkrēta tiesiska regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu.