Pašvaldības teritorijas plānojums kā nekustamā īpašuma tiesību aprobežojums





Prof. Dr.iur. Ilma Čepāne, Satversmes tiesas tiesnese

Foto: no personiskā arhīva Mg.iur. Sandijs Statkus, Satversmes tiesas tiesneša palīgs

Foto: no personiskā arhīva

Vairāk nekā pusgadsimtu mūsu sabiedrība bija spiesta dzīvot bez privātā īpašuma un dabas resursu, arī zemes, izmantošanā ievērot sociālisma laikam raksturīgo centralizēto tautsaimniecības plānošanas kārtību. Taču pēc valstiskās neatkarības atgūšanas līdz ar īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemi un citiem dabas resursiem, kā arī šo resursu nodošanu īpašumā par samaksu, dažkārt esam nonākuši otrā galējībā. Proti, sabiedrībā nereti valda viedoklis, ka nekustamā īpašuma īpašnieks ir neierobežots savās tiesībās. Nenoliedzami, ka šādu izpratni veicināja zemes reforma, kas lieliem soļiem “skrēja” pa priekšu attiecīgās teritorijas izmantošanas plānošanai. Piemēram, likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, izņemot atsevišķus gadījumus, pieļauj atjaunot īpašuma tiesības uz zemi vecajās robežās, neskatoties uz to, ka, piemēram, tēlaini runājot, kaimiņa īpašuma robeža tiek novilkta kaut vai pa daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas dzīvokļa guļamistabas vidu. Pašvaldības, pārkāpjot iepriekš minētā likuma 12. panta septīto daļu un neprasot kompensēt līdzšinējo zemes lietotāju kapitālieguldījumus, kas palielinājuši konkrētā zemes gabala vērtību, atjaunoja zemes īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem bez jebkādiem būtiskiem apgrūtinājumiem. Arī valsts un pašvaldību nekustamo īpašumu, piemēram, dzīvojamo māju privatizācija, nereti notika, neņemot vērā teritorijas plānojumu prasības.

Tikai vairākus gadus pēc zemes reformas sākšanas, vadoties no starptautiskās pieredzes, nekustamā īpašuma izmantošanas plānošanā sabiedrības interesēs esam pārņēmuši virkni prasību, kas ierobežo nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības. Līdz ar to teritorijas plānojumi ir uzskatāmi par vienu no būtiskiem īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu (ierobežojumu) veidiem.

Rakstā aplūkoti tādi nepietiekami pētīti jautājumi kā vietējās pašvaldības plānojumu būtība un nozīme, to funkcijas un nepieciešamība. Tiek pētīti arī atsevišķi tiesu prakses, kas tikko sāk veidoties, jautājumi.

Pētījums veikts saskaņā ar Latvijas Zinātnes padomes akceptēto zinātnisko projektu “Dabas resursu īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumi” un ir vērsts uz to, lai iepazīstinātu sabiedrību ar Satversmē noteiktajām cilvēku pamattiesībām uz kvalitatīvu dzīves vidi.



Ieskats teritorijas plānojuma vēsturiskajā attīstībā



Pašvaldības teritorijas plānojuma tiesiskā regulējuma nepieciešamību nevar uzskatīt par mūsdienu tiesiskās domas jaunievedumu. Atsevišķi teritorijas plānošanas jautājumi tika iekļauti jau vairākos pirmskara Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Piemēram, 1927. gada 9. jūlija Likums par būvniecības pārzināšanu,1 1922. gada 12. janvāra Noteikumi par būvniecības un būvtechnikas lietu pārzināšanu,2 1927. gada 8. aprīļa Saistošie būvnoteikumi Siguldas miestā,3 1928. gada 3. septembra Noteikumi pilsētu apbūves un izbūves plānu izstrādāšanai un izstrādāšanas kārtībai4 u.c. ietvēra tiesību normas gan par kārtību, kādā apstiprināmi atsevišķu pilsētu saistošie būvnoteikumi, gan noteica personas, kuras ir tiesīgas veikt apbūves teritoriju uzmērīšanu, gan paredzēja institūciju, kas ir tiesīga pasūtīt izbūves plānus. Šo regulējumu varētu uzskatīt par mūsdienīgas teritorijas plānošanas regulējuma aizsākumu.

Arhitektūras speciālajā literatūrā tiek uzsvērts, ka pie liela vēriena plānošanas projektiem ir pieskaitāms Rīgas (Lielrīgas) ģenerālais plāns, kurš tika izstrādāts no 1926. līdz 1936. gadam. Interesanti atzīmēt, ka tā autori, kopējo d