Pašvaldības teritorijas plānojums kā nekustamā īpašuma tiesību aprobežojums

Prof. Dr.iur. Ilma Čepāne, Satversmes tiesas tiesnese, Mg.iur. Sandijs Statkus, Satversmes tiesas tiesneša palīgs

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.3, 25.01.2005.

Foto: no personiskā arhīva	Foto: no personiskā arhīva

Kā jau iepriekš norādīts, par galveno teritorijas plānošanas principu jāuzskata ilgtspējīgas attīstības princips (angļu valodā – principle of sustainable development). Teritorijas plānošanas likuma 3. pantā ietvertais ilgtspējības princips noteic, ka teritorijas plānojuma izstrādē “nodrošina esošajām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu”. Principam piemīt izteikta, uz nākotni vērsta darbība – tam jāaizstāv nākamo paaudžu tiesības uz kvantitatīvi ierobežoto dabas resursu pieejamību. Pēc būtības lielākā daļa no pārējiem Teritorijas plānošanas likumā norādītajiem principiem uzskatāma par tā apakšprincipiem.
Savulaik tika uzskatīts, ka ilgtspējīgai attīstībai jānodrošina triju savstarpēji saistītu dimensiju – vides, ekonomiskās un sociālās ilgtspējības – integrācija un harmoniska attīstība.¹⁹ Taču, ievērojot par telpisko plānošanu atbildīgo ministru Ļubļanas konferencē rekomendēto, jāņem vērā, ka blakus jau minētajām dimensijām kā ļoti nozīmīga Eiropā tiek ieviesta arī ceturtā, proti, kultūras ilgtspējība.²⁰
Īpaši atzinīgi jāvērtē iepriekš minētā (1995. gada) Rīgas attīstības plāna izstrādātāju tālredzība, kas ilgtspējīgu (līdzsvarotu) pilsētas attīstību raksturoja kā nepieciešamo harmoniju starp cilvēkiem, cilvēci un dabu. Plāna autori uzsvēruši, ka Rīgai ir “reta izdevība neatkārtot Rietumu pilsētu attīstībā pieļautās kļūdas” un nepieļaut pilsētvides kvalitātes pasliktināšanos. Diemžēl, spriežot pēc pēdējo gadu domes rīcības, atsevišķas tās amatpersonas uzskata, ka šis plāns jau pirms laika esot novecojis un, pateicoties investoru spiedienam, uz ilgtspējīgas attīstības principu lūkojas tikai kā uz ekonomisko attīstību un veicina būvniecību ”par jebkuru cenu”.²¹
Kļūdaini ir novilkt vienlīdzības zīmi starp ilgtspējīgas attīstības principu un būvniecību. Proti, uz šo principu nav jāskatās tikai caur ekonomiskās attīstības prizmu, jo virknē gadījumu, piemēram, tieši būvniecība var pārkāpt iepriekš minēto principu. Arī Ļubļanas konferences deklarācijā norādīts, ka, kaut arī vietējām pašvaldībām teritorijas plānošanā ir piešķirtas ievērojamas pilnvaras, tām jāgādā, lai plānu izstrādāšanas un īstenošanas gaitā tiktu ievēroti visi iepriekšminētie aspekti, nevis ņemta vērā tikai ekonomiskā attīstība, jo “neatbilstoša un pretrunīga attīstības politika var būt par cēloni nekontrolējamai spekulācijai ar zemi, kā arī vienīgi īslaicīgai attīstībai”.²²
Atklātības principam teritorijas plānošanā ir jāgarantē sabiedrības viedokļa patiesa uzklausīšana. Sabiedrības un dažādu interešu grupu iesaistīšana ir būtiska demokrātiskas un atklātas plānošanas sastāvdaļa. Tieši šā principa īstenošana sagādā vislielākās problēmas. Lai arī normatīvie akti virknei procedūru paredz obligātu sabiedrības iesaistīšanu lēmuma pieņemšanas procesā,²³ prakse liecina, ka parasti sabiedrības viedokļa uzklausīšanai piemīt vairāk formāla pieskaņa. Arī pati “ieinteresētā sabiedrība”²⁴ ir samērā neaktīva, un iemesls tam meklējams spēcīgas pilsoniskās sabiedrības trūkumā. Satversmes tiesa atzinusi, ka, no vienas puses, piedalīšanās atsevišķu visai sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā ir tikai sabiedrības tiesības, bet nevis tās pienākums. Tomēr, no otras puses, arī atbildīgajiem publisko tiesību subjektiem ir jādara viss iespējamais (saprātīgi jācenšas), lai atvieglotu šādu piedalīšanos.²⁵
Nevar piekrist līdz šim bieži īstenotajai praksei, kad detālplānojuma izstrāde tiek aizstāta tikai ar atsevišķu būvprojektu sabiedrisko apspriešanu. Tās efektivitāti nevairo arī Būvniecības likuma Pārejas noteikumu 11. punkta prasība par būvniecības ieceres publisko apspriešanu visos gadījumos, ja kādā pašvaldībā trūkst attiecīgā teritorijas plānojuma. Jāpievienojas R. Vīdušas viedoklim, ka “vislielāko kritiku izraisa pienākums nodot būvniecības ieceri publiskajai apspriešanai gadījumā, kad nav nepieciešamā teritorijas plānojuma.