Latvijas Republikas Satversmes 103.pants paredz, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, gājienu, kā arī piketu brīvību. Līdzīgas tiesības nosaka arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pants, kā arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21. pants. Lieki būtu atgādināt, ka minētās tiesības veido vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatelementiem, un tās ir ļoti cieši saistītas ar vārda brīvību. Šo tiesību attīstības līmenis, to patiesā aizsardzības pakāpe vai arī tieši otrādi – šādas aizsardzības neesamība daudz ko liecina par valsts politiskās iekārtas attīstības pakāpi.
Ņemot vērā, ka cilvēktiesības lielā mērā iespējams uzskatīt par valsts un indivīda mijiedarbības rezultātu, būtu nepieciešams apzināties to robežu, ko valsts vai pašvaldība, piedaloties šo tiesību īstenošanā, nav tiesīga pārkāpt. Rakstā tiks analizēts viens no pulcēšanās brīvības aspektiem – gājienu brīvība, kā arī tās pieļaujamie (iespējamie) ierobežojumi. Tiks vērtēta 2004. gada 13. novembrī Rīgas pilsētas izpilddirektora izdotā rīkojuma Nr. 259-ir “Par studentu gājienu 18.11.2004”.¹ (turpmāk – Rīkojums), galvenokārt tā 4. punkta, atbilstība Administratīvā procesa likuma² (turpmāk – APL) prasībām. Tiks aplūkota arī izziņa, ar kuru pašvaldības amatpersona apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret gājiena rīkošanu (turpmāk – Izziņa)³, kā arī administratīvā akta nosacījuma – uzdevuma – piemērošanas priekšnoteikumi administratīvajā aktā.
Jau pierasts, ka katra gada 18. novembrī, lai godinātu par Latvijas Republikas neatkarību kritušos karavīrus, studentu un studenšu korporācijas dodas gājienā. Tas sākas pie Latvijas Universitātes galvenās ēkās un noslēdzas Brāļu kapos. Arī 2004. gada 18. novembris nebija izņēmums. Ar gājiena norisi saistītos jautājumus kārtoja Latvijas studentu korporāciju prezidiju konvents, pieteikums gājiena organizēšanai Rīgas domei tika iesniegts 2004. gada novembra sākumā, un 13.novembrī tika izdots Rīkojums, kas šo gājienu atļāva.