Pirmais gadījums

[1] Administratīvā procesa likuma (APL) 124.panta otrajā daļā noteikts, ka “par apelācijas sūdzību maksā valsts nodevu piecu latu apmērā”. Taču Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 280.panta trešā daļa nosaka, ka “no personas, kas pārsūdzējusi lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu, valsts nodeva netiek iekasēta”.
[2] Pēc Satversmes tiesas 2005.gada 4.janvāra sprieduma¹ administratīvo tiesu praksē tika akceptēts, ka no personas, kas pārsūdz lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu, valsts nodeva netiek iekasēta ne par pieteikuma iesniegšanu tiesā, ne par apelācijas sūdzības iesniegšanu.
[3] Analizējamajā gadījumā Administratīvā rajona tiesa ar spriedumu atcēla Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālās iestādes lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu. Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestāde par šo tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, taču šai sūdzībai nebija pievienots dokuments, kas apliecinātu, ka ir nomaksāta valsts nodeva par apelācijas sūdzības iesniegšanu. Administratīvās rajona tiesas tiesnese iesniegto apelācijas sūdzību atstāja bez virzības, uzdodot apelācijas sūdzības iesniedzējam novērst trūkumus – pievienot dokumentu, kas apliecinātu valsts nodevas nomaksu.
[4] Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestāde nevis novērsa konstatētos apelācijas sūdzības trūkumus, bet izmantoja likumā paredzēto iespēju iesniegt blakus sūdzību par tiesneses lēmumu.
[5] Izskatījusi Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālās iestādes blakus sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa to apmierināja un atcēla Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu. Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka administratīvo pārkāpumu lietās, pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu, ne vien privātpersona, bet arī iestāde ir atbrīvojama no valsts nodevas nomaksas.
Attiecīgā secinājuma ratio decidendi saturēja atsauci uz administratīvā procesa dalībnieku procesuālās vienlīdzības principu – “Kaut arī Satversmes tiesa savā spriedumā ir interpretējusi LAPK 280.pantu un APL 124.pantu par valsts nodevas samaksu attiecībā uz privātpersonu, Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka atbilstoši vienlīdzības principam tā ir jāattiecina arī uz iestādēm. Ievērojot no Satversmes tiesas [sprieduma] izrietošo principu, ka administratīvā pārkāpuma lietās tiesvedība personai ir bezmaksas, nav nekāda tiesiska pamata šādās lietās pieprasīt valsts nodevas samaksu no iestādes. Nebūtu saprātīgi vienā un tajā pašā jautājumā attiecībā uz privātpersonām piemērot LAPK normu, bet attiecībā uz iestādēm – APL normu.”²
[6] Iepriekšminētais lēmums iedibināja administratīvo tiesu praksē principu, ka administratīvo pārkāpumu lietās valsts nodeva netiek iekasēta ne vien no privātpersonas, bet arī no iestādes.³ Gan jāatzīmē, ka turpmākos lēmumos Administratīvā apgabaltiesa mainīja šāda secinājuma pamatojumu, procesuālās vienlīdzības principa vietā norādot uz citiem apsvērumiem.