Nupat sabiedrības vērtējumam ir nodots ļoti apjomīgs darbs, kas veltīts valsts un reliģisko organizāciju attiecībām šodienas neatkarīgajā Latvijā. Tā autors ir Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis, kas minētā darba izstrādāšanā izmantojis savu ne pārāk ilgo, bet visai bagātīgo pieredzi valsts un dažādu reliģisko organizāciju veidošanā un kārtošanā.

Viņa darbības laiks ir ļoti sarežgīts un notikumiem bagāts. Reliģija pēc ilgiem vajāšanu un apspiestības gadiem atkal ieņēma tai pienākošos vietu sabiedrībā. Tika atjaunota patiesa ticības brīvība, reliģiskām organizācijām tika atdoti tām piederējušie īpašumi, bērni ieguva iespēju apgūt ticības mācību.

Sadarbība ar valsti veidojās uz pavisam citiem pamatiem nekā padomju periodā. Valsts no reliģijas vajātāja un barga ticīgo uzrauga pārvērtās par sarunu partneri. Protams, zināmas pārraudzības funkcijas pār reliģiskajām organizācijām valsts saglabāja, taču šī pārraudzība tiek veikta demokrātiskiem līdzekļiem un visas sabiedrības interesēs.

Taču būtu maldīgi uzskatīt, ka ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, demokrātijas un cilvēktiesību principu nostiprināšanu tās likumdošanā visas problēmas starp valsti un reliģiju ir atrisinātas. Tas tā nebūt nav. Lielā sabiedrības daļā ir vēl saglabājusies padomju varas gados iepotētā negatīvā attieksme pret reliģiju. It sevišķi spilgti tas izpaužas ierēdniecības attiecībās ar reliģiskām organizācijām. Ierēdņi bieži vien sevi uzskata par kompetentiem izlemt dažādus gluži reliģiskas dabas jautājumus un nepamatoti iejaucas reliģisko organizāciju darbībā.