Foto: no personiskā arhīva

[1] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 145.panta pirmās daļas 10.punkts paredz pieteicēja un atbildētāja tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumus – spriedumu un lēmumu.¹ APL 146.panta ceturtā daļa tādas pašas tiesības piešķir trešajām personām lietā.
Starp tiesas spriedumu un tiesas lēmumu pārsūdzēšanu pastāv principiāla likumā ietverta atšķirība. Tiesas spriedumu administratīvā procesa dalībniekiem ir tiesības pārsūdzēt, ja vien likumā nav noteikts pretējais. Savukārt tiesas lēmumu pārsūdzēšana ir pieļaujama tikai tad, kad likumdevējs to tieši vai netieši pieļāvis, resp., šajā gadījumā katrā konkrētā gadījumā ir nepieciešams pārbaudīt, vai likumdevējs ir pieļāvis konkrētā tiesas lēmuma pārsūdzēšanu.
[2] Tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas lēmumus likumdevējs var paredzēt tieši – expressis verbis –, to nosakot APL tekstā (APL terminoloģijā – “šajā likumā noteiktajos gadījumos”), vai arī netieši – “ja tiesas lēmums kavē lietas virzību” (APL 315.panta pirmā daļa).² Lai tiesas lēmumu uzskatītu par pārsūdzamu, nepieciešams konstatēt, ka ir īstenojies viens no APL 315.panta pirmās daļas tiesiskajiem sastāviem, resp., jākonstatē, ka likums paredz pārsūdzēt konkrēto lēmumu vai šis lēmums kavē lietas virzību.
Kā norādījis Augstākās tiesas Senāts, “vērtējot 315.pantā noteiktās tiesību normas kopsakarā ar šā panta otrajā daļā noteikto, Administratīvo lietu departaments vienlaikus secina, ka panta pirmajā daļā minētie divi gadījumi ir uzskatāmi par izsmeļošu uzskaitījumu un to paplašināta interpretācija nebūtu pieļaujama. Šāds secinājums ir saistīts arī ar to apstākli, ka pašas blakus sūdzības iesniegšana zināmā mērā ir saistīta ar lietas virzības kavēšanu”.³
[3] Augstākās tiesas Senāts savā praksē, vērtējot pieteicēja tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu, vispirms pārbaudīja, vai attiecīgais lēmums nekavē lietas virzību, un, nonācis pie negatīva secinājuma, pārbaudīja, vai likums tieši neparedz attiecīgā lēmuma pārsūdzēšanas iespēju.