Prof. Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore

Foto: no personiskā arhīva

Patiesīgums un taisnīgums ir tiesību ideja: Est autem ius a iustitia, sicut a matre sua, ergo prius fuit iustitia quam ius – tiesības ir radījis taisnīgums kā māte, jo taisnīgums bija pirms tiesībām. “Taisnīgais”, norādījis profesors G.Radbruhs, “tāpat kā Labais, Patiesais, Skaistais ir vērtība, kuru nevar atvasināt ne no vienas citas vērtības”.¹ Taisnīguma izpratne dažādos sabiedrības attīstības posmos nebija un nevarēja būt vienveidīga, jo, kā viedi norādīja Epikūrs (341.–270.g.p.m.ē.), tā saturs mainījās atkarībā no vietas, laika un apstākļiem, taču nemainīgs palika pats taisnīguma princips, par kura meklējuma pirmsākumiem liecina jau antīkā tiesību filozofija, kad sengrieķi lietoja tādus jēdzienus kā dīke (taisnība, taisnīgums) un nomos (likums).

Definējot tiesību vadošās idejas jeb principus, likumdevējs nemin taisnīguma principu. Arī tiesību doktrīnā ir pausts viedoklis, ka šāda tiesību principa izdalīšana diez vai būtu loģiska, pamatojot, ka taisnīgums ir morāles, tikumības kategorija, savukārt šāda principa ietveršana likumā pārvērstu to par tiesisku kritēriju ar visām no tā izrietošajām tiesiskajām sekām. Taču, kā pamatoti uzskata R.Jakupovs, arī pārvēršoties tiesiskā kategorijā, taisnīgums nekļūtu par rīcības principu, bet gan katru reizi nozīmētu kvalitatīvi jaunu likumības principa saturu, kas ietver sevī prasību pēc tiesiskuma, lietderīguma vai pareizuma katrā tiesvedībā.² Atcerēsimies, ka arī Sokrats pauda: kas ir likumīgs, tas ir taisnīgs; vienlīdzības zīmi starp likumīgu un taisnīgu lika arī viņa skolnieks Platons.

Tādējādi, secinot, ka taisnīgums nav atdalāms no likumības, nepieciešams atzīmēt, ka likumdevējs, formulējot Kriminālprocesa likuma³ (turpmāk – KPL) 2.