[1] Saskaņā ar Satversmes 92.pantu, “ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību”.¹

[2] Savukārt, kā savā lēmumā atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk– Administratīvo lietu departaments), efektīva pieeja tiesai ir saistīta ar personas spēju saņemt juridiskos pakalpojumus. Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1981.gada 14.maija rekomendācijas Nr.R(81)7 “Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem (on measures facilitating access to justice)” 13.pantā ir noteikts, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš izmaksām par pārstāvību un ekspertiem, lai minētās izmaksas nebūtu šķērslis pieejai tiesai. Līdz ar to personas tiesības uz tiesas pieejamību rada valsts pienākumu nodrošināt personai iespēju saņemt juridiskos pakalpojumus tādā apmērā, lai nodrošinātu efektīvu personas tiesību aizsardzību tiesā. (sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979.gada 9.septembra sprieduma Airey v.Irland 26.punktu).²

[3] Šajā rakstā tiks apskatītas personas tiesības saņemt atlīdzību par izmaksām, kas saistītas ar juridisko palīdzību administratīvā procesa ietvaros, kā arī šīs atlīdzības saņemšanas iespējas un apmērus. Iepriekšminētais tiks apskatīts arī salīdzinājumā ar civilprocesā noteikto regulējumu.