Kriminālprocesuālā aizturēšana– viens no bargākajiem kriminālprocesuālajiem institūtiem – vērtējams kā nemainīgi aktuāls jautājums gan no teorijas, gan prakses viedokļa. Šīs publikācijas uzdevums ir sniegt īsu ekskursu kriminālprocesuālās aizturēšanas tiesiskās reglamentācijas izmaiņās, Kriminālprocesa likumam (turpmāk– KPL) nomainot Latvijas Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk– KPK), kā arī izvirzīt vairākas teorētiska un praktiska rakstura aktualitātes un problēmas kriminālprocesuālās aizturēšanas kontekstā.

Atzīmējams, ka kriminālprocesuālā aizturēšana ir cieši un nesaraujami saistīta ar citiem kriminālprocesuāliem jautājumiem, kā, piemēram, aizturētā statuss, aizturētā pratināšana u.tml., tomēr šajā apskatā šie jautājumi tiks skatīti tikai tiktāl, cik tas nepieciešams aizturēšanas kā procesuāla piespiedu līdzekļa būtības atklāšanai. Tāpat atrunājams, ka šajā publikācijā netiks sīkāk aplūkota aizturēšanas faktiskā izpilde (t.i., ievietošana un uzturēšanās aizturēšanas vietā u.tml.), bet gan galvenā uzmanība veltīta tiem jautājumiem, kas reglamentēti KPL.

Kriminālprocesuālā aizturēšana kā patstāvīgs kriminālprocesuāls institūts Latvijas Kriminālprocesa kodeksā iekļauta jau no tā pastāvēšanas pirmsākumiem un bija reglamentēta Latvijas PSR KPK¹ (vēlāk pārdēvēts par Latvijas KPK)² 120. un 122. pantos. Kopš 1961.gada 1.aprīļa, kad stājās spēkā Latvijas PSR KPK,³ līdz 2005.gada 1.oktobrim, kad KPK spēku zaudēja,⁴ KPK 120.pantā izmaiņas veiktas tikai divas reizes,⁵ KPK 122.pantā– trīs reizes.⁶ Kā nozīmīgākās šajā pantā vērtējamas 1994.gada 1.oktobrī spēkā stājušās izmaiņas, saskaņā ar kurām aizturēšanas maksimālais termiņš tika pagarināts no 48 uz 72 stundām, kā arī kopā ar citām izmaiņām KPK noteikts, ka par apcietināšanu lemj tiesnesis, nevis prokurors, kā tas bija līdz tam.⁷ Pārējie grozījumi nav tik būtiski un nemainīja institūta būtību.

Aizturēšana KPL reglamentēta 263.– 270.pantam. Nedaudz ieskatoties KPL tapšanas vēsturē, var secināt, ka aizturēšanas tiesiskā reglamentācija likumprojekta apspriešanas gaitā kopumā faktiski nav mainījusies. Kopš likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā 2004.gada 1.aprīlī pantos, kas reglamentē kriminālprocesuālo aizturēšanu, tika veiktas vairākas izmaiņas (intensīvāk uz likumprojekta izskatīšanu un pieņemšanu Saeimā otrajā lasījumā 2005.gada 25.februārī), dažas no tām, individuāli vērtējot, diezgan būtiskas un nedaudz tiks apskatītas turpmākajā publikācijas gaitā, taču tās nemainīja institūta kopējo būtību. Atzīmējams arī tas, ka kriminālprocesuālajai aizturēšanai veltītajos KPL pantos jau ir veiktas izmaiņas– piemēram, KPL 266.pantā veiktas izmaiņas ar 2005.gada 28.septembra likumu, kurš stājās spēkā līdz ar KPL spēkā stāšanos 2005.gada 1.oktobrī.⁸

Turpmāk pievērsīšos aizturēšanas kriminālprocesuālās reglamentācijas izmaiņām, salīdzinot KPK iekļauto tiesisko reglamentāciju, kāda tā bija spēkā brīdī, kad KPK tika nomainīts ar KPL, un pašreiz spēkā esošo KPL iekļauto aizturēšanas tiesisko regulējumu.

Atšķirībā no KPK, KPL normās iekļauti divi aizturēšanas veidi– aizturēšana un pirmsapcietinājuma aizturēšana. Pirmais no šiem veidiem ir salīdzināms ar līdz šim KPK reglamentēto kriminālprocesuālo aizturēšanu (turpmāk– aizturēšana), savukārt pirmsapcietinājuma aizturēšana (turpmāk– pirmsapcietinājuma aizturēšana) vērtējams kā Latvijas apstākļiem jauns kriminālprocesuāls institūts.

Salīdzinot KPK 120. un 122.pantos paredzēto aizturēšanu un KPL 263.–269.pantā ietverto aizturēšanas tiesisko reglamentāciju, atklājamas šādas būtiskākās izmaiņas un aktuāli/problemātiski jautājumi, kas ar tām saistāmi.

KPK netika iekļauta aizturēšanas definīcija, KPL tā ir ietverta (1.tabula).

Būtiskas izmaiņas šāda jēdziena iekļaušana likumā nerada, jo faktiski apstiprina līdz šim teorijā atzīto aizturēšanas izpratni un procesuālo būtību– aizturēšana ir īslaicīga, preventīva brīvības atņemšana.

Uzreiz gan atzīmējams, ka aizturēšanas saturs nav vienīgais jautājums, kas tiek un ir jāapskata saistībā ar aizturēšanas izpratni. Šajā aspektā teorētiķu vidū īpašu popularitāti jau izsenis izpelnījusies diskusija par diviem jautājumiem

1) vai aizturēšana būtu vai nebūtu jāiekļauj drošības līdzekļu skaitā;

2) vai aizturēšana ir vai nav uzskatāma par izmeklēšanas darbību.

Abas šīs diskusijas ir plašāka pētījuma vērtas un nav tiešais šīs publikācijas intereses objekts, tāpēc tām pievērsīšos, tikai raksturojot likumdevēja nostāju šajā jautājumā. KPK nebija atsevišķu strukturālu kodeksa daļu, kas būtu veltītas piespiedu līdzekļiem un izmeklēšanas darbībām. Izmeklēšanas darbības bija iekļautas dažādās nodaļās, savukārt atsevišķa KPK nodaļa tika veidota tikai vienam no piespiedu līdzekļu veidiem– drošības līdzekļiem (sestā nodaļa “Drošības līdzekļi”). Aizturēšana bija iekļauta 11.nodaļā “Izziņa”. Tādējādi nepārprotami var secināt, ka aizturēšana netika atzīta par drošības līdzekli. Arī lielākā daļa zinātnieku piekrita likumdevēja viedoklim un aizturēšanu nepieskaitīja pie drošības līdzekļiem, uzskatot to par patstāvīgu kriminālprocesuālu institūtu, kaut bija arī tādi, kas šim uzskatam nepiekrita un piedāvāja aizturēšanu iekļaut drošības līdzekļu lokā.⁹ Apskatot KPL, var secināt, ka likumdevējs ir saglabājis pieeju, ka aizturēšana ir uzskatāma par piespiedu līdzekli, bet nav uzskatāma par drošības līdzekli. Tas, vai šāda pieeja ir bijusi pareiza, ir diskutējams jautājums, tā sakrīt ar daļu zinātnieku uzskatu, tomēr jāpiekrīt arī tam, ka tā radījusi vairākas problēmas, kurām pievērsīšos nedaudz vēlāk.

Kas attiecas uz jautājumu, vai aizturēšana ir uzskatāma par izmeklēšanas darbību, tad šeit atzīstams, ka KPK teksts tiešu atbildi uz šo jautājumu nedeva, savukārt zinātnieku uzskati dalījās.