11. Jūlijs 2006 /NR. 27 (430)
Skaidrojumi. Viedokļi
Par Latvijas - Krievijas miera līguma spēkā esamību
4
Mg.iur.
Māris Lejnieks
LU Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors 

Bieži vien politiskajos procesos tiek izmantoti juridiski argumenti. Ne vienmēr šie juridiskie argumenti ir tikuši līdz galam izsvērti, to lietojuma mērķis politiskajos procesos ir bijis ne tik daudz tiesisks, drīzāk - papildus trekns triepiens politiķu zīmētajā gleznā. Skaļa politiskā tēze sabiedrībā ir tikusi uztverta, ieguvusi popularitāti, un to plaši tiražējuši mediji. Tā rezultātā radīts jauns mīts, kuram ticēt sākuši pat paši juristi, turpinot to tiražēt jau kā tiesisku dogmu.

Par Latvijas – Krievijas miera līguma spēkā esamību

 

Mg.iur. Māris Lejnieks, LU Juridiskās fakultātes lektors

00.JPG (13506 bytes)
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Šī raksta pamatā ir autora tēzes, ar kurām viņš iepazīstināja klausītājus Latvijas Universitātes 64.konferences gaitā. Autors īpaši vēlas pateikties par kritiskajām piezīmēm, kuras viņš saņēma no Asoc.prof. Dr.iur. A.Fogela, Mg.iur.K.Krūmas, Mg.iur.M.Paparinska un Mg.iur.I.Jundzes.

Bieži vien politiskajos procesos tiek izmantoti juridiski argumenti. Ne vienmēr šie juridiskie argumenti ir tikuši līdz galam izsvērti, to lietojuma mērķis politiskajos procesos ir bijis ne tik daudz tiesisks, drīzāk – papildus trekns triepiens politiķu zīmētajā gleznā. Skaļa politiskā tēze sabiedrībā ir tikusi uztverta, ieguvusi popularitāti, un to plaši tiražējuši mediji. Tā rezultātā radīts jauns mīts, kuram ticēt sākuši pat paši juristi, turpinot to tiražēt jau kā tiesisku dogmu.

Piemēram, 25.martā mēs atzīmējam Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.1 Šķiet, būtu grūti mūsdienu sabiedrību pārliecināt, ka atbilstoši mūsdienu starptautiskajām tiesībām četrdesmito un piecdesmito gadu notikumi ir kvalificējami kā noziegums pret cilvēci, nevis genocīds. Vai Saeima šobrīd būtu gatava grozīt šīs atceres dienas nosaukumu atbilstoši korektai juridiskajai kvalifikācijai?2 Vai nozīmīga Latvijas iedzīvotāju daļa būtu gatava samierināties ar domu, ka četrdesmito gadu deportācijas nav bijis genocīds? Vēl kāds piemērs – par miera uzturēšanas spēkiem tiek sauktas karaspēka vienības, kurām ar šo statusu starptautiski tiesiskajā izpratnē nav ne mazākā sakara, turklāt ar tik apbrīnojamu regularitāti, ka nu jau kā dogma tiek pieņemta jebkuras Latvijas Bruņoto spēku ārpus Latvijas dislocētās apakšvienības dēvēšana par miera uzturēšanas spēkiem.3

Taču rakstā šoreiz aplūkosim citu, tikpat politizētu un, manuprāt, tikpat juridiski neizsvērtu mītu – uzskatu, ka vēl joprojām spēkā ir 1920.gada Latvijas – Krievijas miera līgums.

 

I. Miera līguma spēkā esamības problemātika

Tēzei par to, ka 1920.gada Rīgas miera līgums ir spēkā esošs, ir noteikts pamatojums, kā arī, neapšaubāmi, gan tiesisks, gan politisks mērķis.4Šī plaši pazīstamā apgalvojuma pamatā ir uzskats, ka valsts pastāvēšanas prettiesiska pārtraukšana de jure neietekmē valsts kā starptautisko tiesību subjekta pastāvēšanu arī starptautiski prettiesiskas okupācijas un aneksijas laikā, turklāt līdz ar visām tās starptautiski tiesiskajām saistībām. Apgalvojuma, ka 1920.gada Miera līgums ir spēkā esošs, mērķis ir gan juridiski, gan politiski nostiprināt šībrīža Latvijas Republikas kā 1918.gadā dibinātās valsts turpinātājas statusu.5 Mums ir būtiski būt tai pašai valstij, kura tika dibināta 1918.gadā, nevis 1991.gadā jaunnodibinātai valstij. No tā ir atkarīgs pamatojums tādiem jautājumiem, kā pilsonība, valsts īpašums, starptautiskās saistības un valsts starptautiski tiesiskā atbildība.6 Šādā veidā Latvijas Republika tiesiski ir norobežojusies no PSRS un aizsargā savu 1940.gada pilsoņu un to pēcteču intereses.

Taču vai var būt spēkā esošs starptautiskais līgums, ja viena valsts (Latvija) uzskata, ka tas ir spēkā esošs un šo savu uzskatu nepārprotami un sistemātiski atkārto, bet otra valsts (Krievija) tikpat nepārprotami un sistemātiski atkārto, ka līgums nav spēkā esošs, jo, Latvijai iestājoties PSRS sastāvā, tā ir pārstājusi būt par starptautisko tiesību subjektu un līdz ar to spēku ir zaudējuši visi tās noslēgtie starptautiskie līgumi, kaut vai pamatojoties uz starptautisko līgumu tiesību klauzulu rebus sic stantibus.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
ZK
18. Jūlijs 2006 / 16:30
0
ATBILDĒT
Paldies autoram! Labs raksts. Grūti gan iedomāties, ka pašreizējos apstākļos un vēl priekšvēlēšanu laikā (bet varbūt tieši tādēļ - kāpēc gan ne) valdība varētu sasparoties noalgot starptautiskus ekspertus, autoritātes Miera līguma/robežlīguma jautājumu risināšanai. Pieņemu, ka lielākais praktiskais labums Latvijai no 1920.g. līguma starptautiskas atzīšanas par spēkā esošu varētu būt tiesību uz Abreni un tolaik noteikto valsts robežu saglabāšana. Kā autors norādījis, Latvijas suverenitāti Krievija šobrīd ir atzinusi, bet de jure miera līguma (kas aizstātu 1920.g. līgumu) nenoslēgšana, šķiet, netraucē kārtot ikdienas lietas.
ZK
18. Jūlijs 2006 / 14:32
0
ATBILDĒT
Lūdzu apgaismojat, par kādu tieši Robert E. Brown lietu ir runa, kur to lietu var apskatīt.
Andris
17. Jūlijs 2006 / 09:21
0
ATBILDĒT
to M.Lejnieks un z_x

Tā kā šodienas Krievija ir atzinusi Latviju, tad 1920.gada miera līgums ir tikai teorētisku pārrunu objekts, kuru mērķis ir novērst okupācijas sekas. Latvijas un Krievijas (KF) uzskati atšķiras tieši par okupācijas faktu. Kā tālāk raksta Kunarach, šodienas KF pat var neuzņemties atbildību par nozīedzīgiem PSRS laiku nodarījumiem, bet tā vispār nekādus nodarījumus neatzīst. No tā arī izriet mans secinājums, ka līdz komunistiskā režīma (no 1917-1991 ...) starptautiskai iztiesāšanai visi Lat-KF problēmu risinājumi ir lemti neveiksmei, jo KF principā neatzīst Latviju (un ne tikai Latviju) kā līdzvērtīgu starptautisko attiecību subjektu. Latvija Krievijas varas (un nu jau arī apstrādātās tautas) apziņā ir tikai G8 vai ANO Drošibas padomes pastāvīgo locekļu politisko spēlīšu objekts.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties