Raksta pamatā – autora zinātniskais pētījums, kas tapis studiju laikā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Zinātniskā darba vadītājs – zv. advokāts, lektors Mg.iur. Lauris Liepa.

Raksta uzdevums ir analizēt un izvērtēt klienta un advokāta attiecību izveidošanās stadiju saistībā ar Latvijā spēkā esošajiem ētikas kodeksiem. Raksta mērķis – atkarībā no tā, vai persona ir uzskatāma par advokāta klientu vai ne, skaidri norobežot jurista atbildības jautājumus.

Bez brīvprātīgi nodibinātām attiecībām ar klientu nav iedomājama advokātu un citu juristu, kuri uz vienošanās pamata sniedz juridisko palīdzību ieinteresētajām personām, profesionālā darbība. Kaut gan advokāts saskaņā ar Advokatūras likuma¹ 5.pantu likumā noteiktajos gadījumos ved lietas tiesu priekšsēdētāju, procesa virzītāju un Latvijas Zvērināto advokātu padomes uzdevumā, šis izņēmums skar tikai un vienīgi lietu vešanu un aizstāvību, bet neattiecas uz cita veida juridisko palīdzību (tādu kā juridiskās konsultācijas, dokumentu sagatavošana, citas juridiskās darbības). Tāpat līdz ar Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma² spēkā stāšanos šobrīd kriminālprocesa virzītājs pat aizstāvi kriminālprocesā noteiktajos obligātās aizstāvības gadījumos, kā arī pārstāvi ir tiesīgs izvēlēties tikai no to personu vidus, ar kurām Juridiskās palīdzības administrācija ir noslēgusi attiecīgu līgumu.

Tāpēc reglamentācija attiecībās ar klientu ir jebkura patstāvīgi praktizējoša jurista Ētikas kodeksa stūrakmens. Gan Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodekss (LZAĒK)³, gan Eiropas Savienības advokātu Ētikas kodekss (ESAĒK)⁴ velta klienta un advokāta attiecībām veselu sadaļu, sīki tās reglamentējot. Vēl jo vairāk, saskaņā ar ESAĒK 2.7.punktu: “Advokātam, vadoties no likumiem un profesionālās ētikas noteikumiem, ir pienākums vienmēr rīkoties klienta interesēs, kuras viņam vienmēr prevalē pār savām privātajām, kā arī citu kolēģu interesēm.” Šī pārnacionālā ētikas kodeksa norma nepārprotami uzliek par ētisku pienākumu, tai skaitā Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts advokātam, primāri darboties klienta interesēs. Šāda pienākuma ievērošana prasa no jebkura jurista pūles un citu fizisko un garīgo spēku ieguldījumu šajā procesā. Tāpēc būtu neadekvāti no advokāta prasīt šādu stingru ētikas kodeksa prasību ievērošanu pirms tā brīža, kad attiecīgā persona uzskatāma par klientu.