Deputātu neaizskaramības institūts

Dipl. iur. Andris Kaņeps, zvērinātu advokātu biroja “Liepa, Skopiņa/BORENIUS” jurists

Daudzās Eiropas valstīs ar stabilām demokrātijas tradīcijām deputātu neaizskaramības institūts pēdējos gados ir izraisījis plašas sabiedriskas diskusijas. Līdz ar tiesu varas neatkarības un cilvēka pamattiesību nostiprināšanos arvien biežāk tiek pausts viedoklis, ka šis konstitucionālo tiesību institūts bija piemērots 18. gadsimtā, bet 21. gadsimtā tam nav vairs vietas. Šā iemesla dēļ vairākas Eiropas valstis jau ir revidējušas savas konstitūcijas, veicot diezgan ievērojamas izmaiņas neaizskaramības reglamentācijā, savukārt citās valstīs par šo jautājumu vēl tiek lauzti šķēpi.

Arī Latvijā saistībā ar neaizskaramības institūtu pēdējos gados ir bijušas plašas diskusijas, galveno uzmanību diskusijās veltot Satversmes 30. panta noteikumam, ka Saeimas locekli nevar saukt pie administratīvās atbildības bez Saeimas piekrišanas.

Šajā rakstā tiks raksturots deputātu neaizskaramības institūts, izvērtēta Latvijā nostiprinātā neaizskaramības regulējuma atbilstība mūsdienu šī institūta izpratnei un mēģināts piedāvāt risinājumus problēmjautājumiem, kas radušies saistībā ar tā piemērošanu. Īpaša uzmanība veltīta Satversmes 29. un 30.panta savstarpējām attiecībām.

Deputāta neaizskaramības institūta attīstība

Deputāta neaizskaramības institūts tā vēsturiskās attīstības periodā ne vienmēr ir bijis skaidri nošķirams no otras deputāta imunitātes svarīgākās sastāvdaļas– neatbildības,¹ un tā vēsture iet roku rokā ar paša parlamenta vēsturi.² Deputāta imunitātes institūts attīstījās un nostiprinājās Anglijā brīvības cīņu laikmetā,³ un tā vēsturiskās saknes iesniedzas kārtu monarhijas laikmetā. “Toreiz karalim nereti bija vajadzīga kārtu priekšstāvju līdzdalība; viņi bija ieinteresēti, lai kārtu priekšstāvji pilnā skaitā sanāktu uz sapulci, kur nereti vajadzēja meklēt izeju no grūtā stāvokļa, kādā karaļa valdība bija novedusi valsti. Bet lielākajās valstīs ceļot uz attālu sapulces vietu toreizējos apstākļos, kad ceļotājiem uzglūnēja ir mežabrāļi, ir patvarīgie bruņinieki– laupītāji, bija grūts un ar risku savienots uzdevums. Tamdēļ karaļi piešķīra kārtu priekšstāvjiem sevišķu aizsardzību, kaut ko līdzīgu personas neaizskaramībai, ceļot uz sapulces vietu, uzturoties pašā sapulces vietā un ceļojot atpakaļ uz mājām; tāpat šinī laikā kārtu priekšstāvjiem parasti tika garantēta brīvība no saukšanas pie atbildības vai arestēšanas privātu sūdzību, parādu prasību u.tml. gadījumos.”⁴

Pirmais zināmais neaizskaramības izmantošanas gadījums Anglijā ir datējams jau ar 1340. gadu, kad karalis atbrīvoja no cietuma parlamenta deputātu, jo tādējādi aizturētais deputāts nespēja pildīt savus pienākumus.⁵ Savukārt 1404. gadā Pārstāvju palāta jau uzstāja, ka saskaņā ar paražu tā ir pasargāta no aresta, kas saistīts ar parādsaistībām, kontraktiem u.c.⁶

Attiecībā uz deputāta neaizskaramības institūtu Anglijā jāteic, ka tas vienmēr ir bijis saistīts ar apsūdzībām civillietās.⁷ Šī privilēģija netika attiecināta uz tādiem nodarījumiem kā nodevība, kriminālnoziegums, kā arī miera un sabiedriskās kārtības traucēšana [treason, felony and the breach of peace]⁸, kas vēlāk, tos attiecīgi interpretējot, aptvēra visus kriminālnodarījumus.⁹

Deputāta imunitāti atsevišķi deputāti un parlaments kopumā Anglijā īpaši 16. un 17. gs. mēdza izmantot kā noderīgu ieroci cīņās ar karaļiem, kad, kārtu priekšstāvības iestādēm nostiprinoties, radās konflikti. Kaut arī karaļi nereti to pārkāpa, ar deputātu imunitāti vajadzēja rēķināties, jo tā jau bija paspējusi zināmā mērā nostiprināties, kļūt par politiskajā ziņā izaugušu institūtu.¹⁰

Francijai, pārņemot parlamentārisko iekārtu no Anglijas, vajadzēja arī pieņemt vēsturiski attīstījušos deputātu neatbildības privilēģiju. “Nacionālās sapulces teorētiķi tomēr ar šo vienu privilēģiju vien neapmierinājās. Kā jau norādīts, Anglijā krimināli–procesuālās deputātu privilēģijas nekad nebija. Par visiem noziedzīgiem nodarījumiem (izņemot pārkāpumus), deputāti atbildēja uz vispārējā pamata. Tas izskaidrojams ar stiprām un pilnīgām pilsoņu brīvības garantijām, kas Anglijā parādās jau 1679. gadā (Habeas Corpus). Francijā administrācijas patvaļa XVIII gadusimtenī, turpretī, bija visspēcīga un nekādu personīgas brīvības garantiju nebija.”¹¹ Tādos apstākļos Nacionālās Sapulces darbība nevarēja būt produktīva, un deputāta imunitātes jautājums bija viena no pirmajām lietām tās uzmanības centrā.