Ja pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav šādu tiesību
AT Senāta Administratīvo lietu departamenta un Judikatūras nodaļas tiesu prakses apkopojums
Viens no Administratīvā procesa likuma mērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu.
Minētais tomēr nenozīmē, ka tiesai ir jāpārbauda jebkuras administratīvā procesa ietvaros veiktas valsts pārvaldes rīcības (lēmuma) tiesiskums, bet gan tikai tādas, kuras izskatīšana tiesā iniciēta atbilstoši likuma prasībām. Proti, tiesa minētā mērķa sasniegšanu īsteno tikai likumā noteiktajā kārtībā.
Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmā daļa paredz nosacījumus, pēc kuriem pieteikuma pieņemšana izskatīšanai administratīvajā tiesā nav pieļaujama. Attiecīgi Administratīvā procesa likuma 282.pants paredz nosacījumus, kurus konstatējot tiesai ir pienākums tiesvedību ierosinātajā lietā izbeigt.
Tiesības savu interešu aizstāvībai vērsties tiesā ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām, kuru īstenošanu garantē Latvijas Republikas Satversme. Tādējādi, atsakot personai tiesības vērsties tiesā (atsakot administratīvas lietas izskatīšanu), ir ļoti būtiski, lai tiesa spētu pareizi piemērot Administratīvā procesa likuma 191. un 282.pantā ietvertās tiesību normas– proti, lai pieteikuma pieņemšanas atteikums vai tiesvedības izbeigšana lietā būtu pamatota un adekvāti motivēta.
Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 8.punkts un 282.panta 2.punkts paredz attiecīgi pieteikuma nepieņemšanu vai tiesvedības izbeigšanu gadījumos, kad pieteikumu tiesā iesniegusi persona, kurai nav šādu tiesību. Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 8.punktā un 282.panta 2.punktā ietverto normu saturu un piemērošanu, Augstākā tiesa ir apkopojusi un izanalizējusi administratīvo tiesu nolēmumus.
Tā kā administratīvo tiesu praksē gadījumu, kad tiesā iesniegts pieteikums par Administratīvā procesa likuma 184.panta 3. un 4.punktā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem (publiski tiesisko attiecību noskaidrošana un strīdi, kas izriet no publisko tiesību līgumiem), ir ļoti nedaudz, šī vispārinājuma ietvaros uzsvars tiks likts uz personu tiesībām vērsties tiesā ar pieteikumu par administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Vispārinājuma sagatavošanā izmantotas 46 Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā (turpmāk– Administratīvo lietu departaments) izskatītas lietas, kā arī atsevišķi nolēmumi lietās, kurās galīgo nolēmumu pieņēmusi apelācijas instances tiesa.
1. Administratīvā procesa tiesā iniciēšana
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmo daļu administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana.
Pieteikuma priekšmeti, kas administratīvo tiesu uzdevuma– kontroles pār izpildvaras darbībām– īstenošanai ir pakļauti izskatīšanai administratīvajām tiesām, ir paredzēti Administratīvā procesa likuma 184.pantā. Saskaņā ar šo pantu pieteikumu var iesniegt par:
1) administratīvā akta izdošanu, atcelšanu (atcelšana pilnībā vai daļēji, arī grozīšana) vai spēkā esamību (atzīšana par spēkā neesošu, atzīšana par spēku zaudējušu, arī atcelta administratīva akta atzīšana par spēkā esošu);
2) iestādes faktisko rīcību;
3) no ārējā normatīvā akta tieši izrietošu konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar šā panta 1. un 2.punktā minēto pieteikumu;
4) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, tā spēkā esamību vai izpildes pareizību.
Minētais pants tādējādi nosaka administratīvo tiesu kompetenci. Tomēr, kā atzīts administratīvo tiesu praksē, ar to vien, ka tiesā tiek iesniegts pieteikums par vienu no Administratīvā procesa likuma 184.pantā minētajiem priekšmetiem, nepietiek, lai tiesai rastos pienākums ierosināt administratīvo lietu (sk., piemēram, Administratīvo lietu departamenta lēmuma lietā SKA-0161-06 6.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
