Civillikuma 19.panta pirmās daļas pirmais teikums paredz, ka saistību tiesībās un pienākumos, kas izriet no līgumiem, vispirms jāapsver, vai līdzēji nav vienojušies par to, pēc kādiem likumiem apspriežamas viņu savstarpējās attiecības. Tas nozīmē, ka Civillikuma kolīziju normas dod tiesisku pamatu izmantot līdzēju autonomiju (lex voluntatis).¹ Bet Civillikuma 19.panta pirmās daļas otrais teikums līdzēju autonomiju ierobežo, nosakot, ka līdzēju vienošanās par piemērojamo likumu ir spēkā, ciktāl tā nerunā pretim Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām. Turklāt Civillikuma kolīziju normu sistēma atļauj vienoties par piemērojamo likumu tikai saistību tiesību jautājumos. Civillikuma 19.panta pirmās daļas otrais teikums runā par starptautiski imperatīvajām normām, kuras satur Latvijas tiesības, – līdzēji, vienojoties par ārvalsts privāttiesiska likuma piemērošanu līgumam, izslēdz iekšzemes privāttiesiska likuma imperatīvo normu piemērošanu, taču neatbrīvojas no iekšzemes starptautiski imperatīvo normu saistošā spēka.² Starptautiski imperatīvās normas ir uzskatāmas par priekšrakstiem, kuri, neskatoties uz tiesiskajai attiecībai izvēlēto likumu, imperatīvi regulē šīs tiesiskās attiecības publiski tiesisku interešu vārdā.³ Viss, kas ir pretrunā ar starptautiski imperatīvajām normām, ir spēkā neesošs. Līdzēji, protams, var vienoties par piemērojamo likumu, piemēram, darba tiesiskajās attiecībās, bet gadījumā, ja izvēlētās tiesības darbinieku (mazāk aizsargāto pusi) nostādīs sliktākā stāvoklī, salīdzinot ar Latvijas tiesībām, tad tajā daļā izvēlētās tiesības nebūs piemērojamas un būs jāpiemēro Latvijas tiesības.