Aizvadītajā gadā sabiedrības rīcībā vairākkārt nonāca medijos publicētā informācija – telefona sarunu ierakstu stenogrammas –, kas iegūta, tiesību aizsardzības iestādēm veicot operatīvās darbības pasākumus sevišķā veidā, kā arī dažādi ar to saistīti likumpārkāpumi, un šie notikumi raisīja interesi tuvāk izpētīt Operatīvās darbības likumu kā tiesību avotu.

Dipl. iur. Valdis Vazdiķis, LU Juridiskās fakultātes maģistrants

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Operatīvās darbības likumā (ODL) konstatētas vairākas nepilnības, kuras gan varētu izskaidrot un attaisnot ar minētā likuma tapšanas laiku – 1993.gadu. Tomēr, neraugoties uz šīm nepilnībām, likums uzskatāms par savam tapšanas un pieņemšanas laikam progresīvu un atbilstošu Rietumu tiesību lokam. Uz to, piemēram, norāda fakts, ka tā normās ietverti vairāki vispārējie tiesību principi (ODL 4. pants “Operatīvās darbības principi”). Tādējādi būtu nepareizi likumdevējam pārmest likuma neskaidrību, jo tajā ietvertie principi ļauj interpretēt jebkuru likuma normu, bet tas gan prasa atbilstošas zināšanas un iemaņas.

Tātad attiecīgie principi ir jāizmanto ODL normu interpretācijai, it sevišķi to, kuras atsevišķos gadījumos likumdevējs būtu varējis izteikt skaidrāk. Taču daļa likuma piemērotāju šos principus izprot kā deklaratīvas normas, kuras praksē nav piemērojamas. Dažkārt diskusijās jākonstatē, ka vēl joprojām ir noturīgas padomju tiesību sistēmas tradīcijas, proti, likuma piemērotājs izmanto gramatisko tulkošanas metodi kā vienīgo, neskaidrās vietās to papildinot ar savu pieredzi, kuru, no tiesiskuma viedokļa, ne vienmēr var atzīt par piemērotu avotu.