Saglabājamo datu problemātika

Situācijas raksturojums

2007. gada 3. maijā spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīva¹ 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK (turpmāk – Direktīva 2006/24/EK).

Jānorāda, ka Latvijā līdz šim spēkā bija regulējums, kas attiecas tikai uz noslodzes datiem un atrašanās datiem. Minētā direktīva noteica par pienākumu saglabāt un nodot datus plašākā apjoma, proti, papildus noslodzes datiem un atrašanās datiem tiek paredzēti arī ar tiem saistītie dati, kas ir nepieciešami abonenta vai lietotāja identificēšanai.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Lai nodrošinātu minētās direktīvas prasību pārņemšanu, Iekšlietu ministrija 2006. gada 19. decembrī izveidoja starpinstitūciju darba grupu, kas izstrādāja grozījumus Elektronisko sakaru likumā² (turpmāk – ESL). Minētie grozījumi stājās spēkā 2007. gada 7. jūnijā.

Lai apzīmētu Direktīvā 2006/24/EK lietotos datus, tika izvēlēts termins “saglabājamie dati”. Šobrīd jau jāteic, ka diemžēl minētā jēdziena nosaukums ir tāds, ka to varētu sajaukt ar Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 191. un 192. pantā lietoto terminu “saglabātie dati”.

No vienas puses, minētais terminoloģijas jautājums ir tikai juridiskās tehnikas problēma, taču, no otras puses, šis jautājums kļuva par vienu no galvenajiem diskusijā par saglabājamo datu nodošanu.

Tikai Direktīvas 2006/24/EK izstrādes otrajā stadijā, kad tika izstrādāts ESL ceturtajā un piektajā daļā paredzētais Ministru kabineta noteikumu projekts, kas noteiktu saglabājamo datu pieprasīšanas un nodošanas kārtību šā panta pirmajā daļā minētajām institūcijām, kļuva skaidrs, ka radīsies problēmas ar saglabājamo datu būtības izpratni.

Minētās bažas pamatoja Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas atbildes³, kurās tika norādīts, ka saglabātie dati ietver arī saglabājamos datus, līdz ar to tie ir pieprasāmi saskaņā ar KPL 191. un 192. pantā paredzēto kārtību, proti, šādu datu saņemšanai ir nepieciešams izmeklēšanas tiesneša lēmums vai datu subjekta piekrišana.

Diemžēl, sniedzot minētās atbildes, netika ņemts vērā pats svarīgākais, proti, Direktīvas 2006/24/EK 5. panta otrajā daļā norādīts, ka “saskaņā ar šo direktīvu nevar saglabāt datus, kas izpauž komunikācijas saturu”.

Līdz ar to ESL paredzētie saglabājamie dati nesatur nekādu informāciju par personas sarunas saturu, bet ļauj tikai un vienīgi identificēt abonentu vai lietotāju. Šim aspektam gribu pievērst īpašu uzmanību, jo, lai nostātos vienā vai otrā pusē, ir jāpatur prātā direktīvā noteiktā aksioma (dati neizpauž komunikācijas saturu) par to, kāda veida dati ir saglabājami un nododami kompetentajām iestādēm.

Pamatojoties uz minētajās Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas vēstulēs pausto viedokli, lielākie elektronisko sakaru komersanti ir informējuši⁴ tiesībaizsardzības iestādes, ka sakarā ar Direktīvas 2006/24EK ieviešanu notika izmaiņas normatīvajos aktos, līdz ar to turpmāk informācija tiks izsniegta, tikai pārliecinoties par to, ka ir ievērota KPL 191.