Kas ir kriminālistika? Uz šo jautājumu var atbildēt jebkurš. Atbildes būs dažādas, un katram savā ziņā būs taisnība. Terminu "kriminālistika" pirms vairāk nekā 100 gadiem ieviesa Hanss Gross (Hans Gross, 1847–1915). Pa šo laiku jēdziens, kuru apzīmē ar minēto terminu, izraisījis zinātkāri un nepārejošu interesi visos sabiedrības slāņos vairākās paaudzēs.

Jēdziena dažādās nozīmes

Vēsturiski izveidojies, ka kriminālistika izpaužas kā četru līmeņu (nozīmju) jēdziens. Katras jēdziena "kriminālistika" nozīmes pamatā bijis izzināšanas uzdevums, kas ne tikai radījis jēdziena nozīmi, bet arī noteicis tā specifisko vietu konkrētā cilvēka domāšanas konceptuālajā sistēmā.

Pirmajā zināšanu līmenī (nozīmē) jēdziens "kriminālistika" tiek lietots tā sauktajā ikdienas izpratnē. Šī izpratne galvenokārt veidojusies cilvēkiem, kam nav speciālas izglītības un kas profesionāli nav saistīti ar noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas problēmām. Savus spriedumus viņi balsta uz personiskiem iespaidiem, būdami vai nu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā cietušie vai liecinieki, vai arī izmeklēšanas procesa liecinieki, vai arī izmanto citu cilvēku pieredzi šajā jomā.¹ Turklāt šā priekšstata saturs vēl tiek papildināts ar tenkām, izdomājumiem u. tml. Nereti šīs kategorijas cilvēku stāsti par zināšanām kriminālistikā sākas ar vārdiem: "Dzirdēju, ka bija šāds gadījums…", "Man stāstīja pazīstams izmeklētājs (kriminālmeklēšanas darbinieks)..." u. tml.

Otrajā nozīmē jēdziens "kriminālistika" izpaužas tā, kā to savos darbos attēlojuši dažādu mākslas žanru (detektīvliteratūra, dažkārt bijušo tiesībaizsardzības institūciju darbinieku memuāri, detektīvkino un video u. tml.) pārstāvji. Šādu darbu sižetu pamatā parasti ir tiesībsargājošo institūciju vai privātdetektīvu un noziedznieku pretstatījums kā labā cīņa pret ļauno.