Arodbiedrību kolektīvā rīcība

Laval un partneri Ltd

EKT 2007.gada 18.decembra spriedums
Lieta C-341/05

Viking Line

EKT 2007.gada 11.decembra spriedums
Lieta C-438/05

Kolektīvā rīcība, kas tiek īstenota būvobjekta blokādes veidā, ar kuru arodbiedrība mēģina piespiest ārvalsts pakalpojumu sniedzēju sākt sarunas par algām un pievienoties koplīgumam, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas (konkrētajā lietā) nav attaisnojams ar darba ņēmēju aizsardzības vispārējo interešu mērķi.

Šajā Latvijai vienā no nozīmīgākajām lietām tiesai bija jāatbild uz prejudiciālā nolēmuma jautājumiem, ko tai uzdeva Zviedrijas Darba tiesa, kurā Laval un partneri Ltd (turpmāk – Laval) cēla prasību pret Zviedrijas Būvniecības un publisko būvdarbu nozares darba ņēmēju arodbiedrību (turpmāk – Byggnads) un Zviedrijas Elektriķu arodbiedrību (turpmāk – Elektrikerna). Tajā tika lūgts atzīt, ka šo arodbiedrību kolektīvā rīcība un elektromontāžas darbu blokāde attiecībā uz Laval būvobjektiem ir prettiesiska un pārtraucama, kā arī Laval uzņēmumam ir atlīdzināmi tam nodarītie zaudējumi.

Lietas sākums meklējams 2004. gada maijā, kad Latvijas uzņēmums Laval caur tā meitassabiedrību norīkoja Latvijas darba ņēmējus būvdarbu veikšanai Zviedrijā. Daļa no šiem darbiem bija skolas ēkas rekonstrukcija un paplašināšana Vaksholmā.

2004. gada jūnijā Laval, no vienas puses, un Byggnads, no otras puses, sāka sarunas par norīkoto darba ņēmēju algas likmju noteikšanu un par Laval pievienošanos būvniecības koplīgumam. Tomēr vienošanās netika panākta. Laval septembrī un oktobrī parakstīja koplīgumus ar Latvijas Celtnieku arodbiedrību, kuras biedri ir 65% norīkoto darba ņēmēju. Septembrī Byggnads pieprasīja, lai Laval noslēdz koplīgumu un garantē saviem darbiniekiem algas aptuveni 16 eiro stundā (šādu algu apjoma pamatā bija Stokholmas reģiona profesionālo būvnieku un galdnieku 2004. gada pirmā ceturkšņa algu statistika).

2004. gada 2. novembrī Byggnads sāka kolektīvo rīcību blokādes veidā visos Laval būvobjektos Zviedrijā. Elektrikerna pievienojās ar solidaritātes akciju, tādēļ elektromontāžas darbu veicējiem tika liegts sniegt pakalpojumus Laval. Šo arodbiedrību sastāvā nebija neviena biedra no Laval. Paejot zināmam laikam pēc darbu pārtraukšanas, Laval meitassabiedrība tika pasludināta par maksātnespējīgu, bet norīkotie darba ņēmēji atgriezās Latvijā.

Tiesiskie apstākļi lietā galvenokārt balstās uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā¹ (turpmāk – Direktīva 96/71/EK), īpaši tās 3. pantu, kas noteic, ka darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā uzņemošajā dalībvalstī, garantētos darba nosacījumus paredz ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai – būvniecības nozarē – ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem.

Zviedrijas likumā par darba ņēmēju norīkošanu darbā ir izklāstīti darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz Direktīvā 96/71/EK uzskaitītajiem jautājumiem, izņemot minimālo darba algu. Likumā nekas nav teikts par darba samaksu, kuras noteikšana Zviedrijā tradicionāli ir uzticēta sociālajiem partneriem kolektīvo sarunu ceļā. Zviedrijas normatīvie akti piešķir arodbiedrībām tiesības ar zināmiem nosacījumiem īstenot kolektīvo rīcību, lai piespiestu jebkuru darba devēju gan sākt sarunas par algām, gan pievienoties koplīgumam.

Atbildot uz Zviedrijas Darba tiesas uzdotajiem jautājumiem, tiesa vispirms konstatē, ka Direktīva 96/71/EK neļauj uzņemošajai dalībvalstij pakalpojumu sniegšanu tās teritorijā pakārtot priekšnosacījumam – ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kas pārsniedz obligātos minimālās aizsardzības noteikumus. Attiecībā uz jautājumiem, kas minēti Direktīvā 96/71/EK, tā expressis verbis paredz specifisku (t. i., minimālo) aizsardzības līmeni, kas citās dalībvalstīs reģistrētajiem uzņēmumiem ir jānodrošina uzņemošajā dalībvalstī darba ņēmējiem, kurus šie uzņēmumi norīko darbā tās teritorijā.