Mg.iur. Nikolaja Zikova (JV, 23.01.2007., Nr. 4; JV, 29.01.2008., Nr. 4.) uzsāktā Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 50.¹ nodaļā regulētā tiesību institūta problēmu analīze pamudināja šī raksta autorus izteikt arī savu viedokli dažu aplūkoto problēmjautājumu kontekstā. Autori uzsver, ka minētos jautājumus apskatām ne tik daudz no teorētiskās, cik no praktiskās puses, daloties savā juristu darba pieredzē un izklāstot savu skatījumu uz tiesu prakses problēmām. Autoriem juridiskajā praksē ir iespēja nepastarpināti novērtēt brīdinājuma kārtības darbību un izprast tās trūkumus.

Iemesli brīdinājuma kārtības normu neviennozīmīgai piemērošanai

Pieteikumu par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā izskatīšana ietilpst tikai un vienīgi rajona (pilsētas) tiesu kompetencē. Pieteicēja jeb kreditora tiesības uz šajā kārtībā pieņemto tiesas lēmumu pārsūdzēšanu likums būtiski ierobežo.

Lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu, kuru tiesa izdod, pamatojoties uz pieteikuma neatbilstību CPL 406.¹, 406.² un 406.³ panta prasībām, un lēmums par tiesvedības izbeigšanu, ko tiesa pieņem, ja parādnieks termiņā (vai līdz lēmuma pieņemšanai) atbildē uz brīdinājumu ir izteicis iebildumus (iebildumi var izpausties arī kā samaksa 14 dienu laikā no brīdinājuma izsniegšanas dienas, iesniedzot tiesā pierādījumu par samaksu) vai atzinis parādu kādā tā daļā un pieteicējs nav piekritis saistību izpildīšanai atzītajā daļā, nav pārsūdzams.

Rodas jautājums, kāpēc brīdinājuma kārtībā pieņemts lēmums nevar būt blakus sūdzības objekts. Iespējamā atbilde varētu būt – brīdinājuma kārtībā pieņemtie lēmumi ir procesuāli vienkārši, un tajos juridiskas kļūdas nav iespējamas.