Izpētīti un izanalizēti pirmās instances, apelācijas instances un kasācijas instances tiesas 88 nolēmumi 2005. gadā, 2006. un 2007. gadā, to skaitā:

1. Par apstiprināšanos mantojuma tiesībās – 12 nolēmumi,

2. Par mantojuma pieņemšanas fakta atzīšanu – 11 nolēmumi,

3. Testamenta atzīšana par spēkā stājušos – 15 spriedumi,

4. Testamenta atzīšana par spēkā neesošu – 14 spriedumi,

5. Par neatraidāmo mantinieku mantojuma tiesībām – astoņi spriedumi,

6. Par mutisko testamentu stāšanos spēkā – deviņi spriedumi,

7. Par savstarpējo testamentu atzīšanu – viens spriedums,

8. Par mantojuma apsardzību un aizgādnību – seši nolēmumi,

9. Par mantojuma atraušanu necienīgam mantiniekam – viens spriedums,

10. Mantojuma prasība – divi spriedumi,

11. Mantojuma dalīšana – viens spriedums,

12. Izslēgšana no mantojuma masas – viens spriedums,

13. Par iesnieguma par atteikšanos no mantojuma atzīšanu par spēkā neesošu – divi spriedumi

14. Atzīšana par bezmantinieku mantu – divi nolēmumi.

Latvijas Republikas Saeima 2002. gada 24. oktobrī pieņēma Notariāta likuma grozījumus, ar kuriem zvērinātu notāru kompetencē nodeva mantojuma lietu kārtošanu, izveidojot Notariāta likumā 15. nodaļu. Likuma grozījumu 251. pantā paredzēts, kādus iesniegumus savā lietvedībā pieņem un izskata zvērināts notārs. Likumā paredzētas zvērinātu notāru tiesības apliecināt pārdzīvojušā laulātā mantas daļu laulāto kopmantā, nolasīt pēdējās gribas rīkojumu, izsludināt par mantojuma atklāšanos, taisīt notariālo aktu par pēdējās gribas rīkojuma stāšanos spēkā, gādāt par mantojuma apsardzību. Likuma grozījumos norādītas arī citas darbības, kuras tiesīgs veikt zvērināts notārs. Likums ir stājies spēkā 2003. gada 1. janvārī.

Paralēli tam Latvijas Republikas Saeima 2002. gada 31. oktobrī ir pieņēmusi Civilprocesa likuma grozījumus, kuri izriet no minētajiem Notariāta likuma grozījumiem un kuri arī stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī. Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 12. un 13. punktā paredzēti gadījumi, kad paralēli zināmu laiku darbosies abu šo likumu atsevišķas normas.

Jebkurā gadījumā, saskaņā ar Notariāta likuma 315. panta noteikumiem, ja rodas strīds par mantojuma tiesībām, tas izšķirams tiesā prasības kārtībā.

1. Lietas par apstiprināšanos mantojuma tiesībās

1.1. Materiālo tiesību normu ievērošana

1.1.1. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2006. gada 29. martā izskatīja apelācijas kārtībā mantojuma lietu (Nr. CA-0796-06) sakarā ar I.G. apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005. gada 21. janvāra spriedumu. Pieteikumu par apstiprināšanos mantojuma tiesībās iesniegusi Irina G., kura ir mantojuma atstājēja Vladimira G. pārdzīvojušā laulātā. Pieteikumu par apstiprināšanos mantojuma tiesībās iesniegusi arī Tatjana. P., kura ir mantojuma atstājēja māsa, kā arī Aleksandra G. un Vasīlijs G., kuri ir mantojuma atstājēja vecāki. Procesa laikā mirusi Aleksandra G. Tiesa apstiprinājusi mantiniekus mantojuma tiesībās šādās daļās: Irinai G. – 1/2 domājamā daļa, Tatjanai P. – 3/8 domājamās daļas un Vasilijam G. – 1/8 domājamā daļa. Mantojamo daļu noteikšana spriedumā nav motivēta. Faktiski mantojuma daļu aprēķinā ir pieļauta kļūda. Mantojuma daļa pareizi noteikta pārdzīvojušai laulātai Irinai G., jo viņa kā laulātais saskaņā ar Civillikuma 396. panta pirmo daļu saņem pusi no mantojuma. Pirms mantojuma atstājēja mātes Aleksandras G. nāves, mantojuma otrā domājamā puse dalās starp mantojuma atstājēja māsu Tatjanu P. – 1/4 domājamā daļa, bet vecākiem Aleksandrai G. un Vasilijam G. – katram 1/8 domājamā daļa (Civillikuma 414. pants). Aleksandrai G. mirstot, viņas mantinieki ir meita Tatjana P. un pārdzīvojušais laulātais Vasilijs G. Saskaņā ar Civillikuma 393. pantu Aleksandras G. mantojuma daļa dalās vienlīdzīgi starp lejupējo un pārdzīvojušo laulāto. Viņu mantojuma daļas palielinās katram par 1/16 domājamo daļu. Tātad Irinas P. galīgā mantojuma daļa ir 5/16 domājamās daļas, bet Vasilija G. domājamā daļa ir 3/16 domājamās daļas. Tiesa nav ņēmusi vērā Civillikuma 414. panta noteikumus par mantojuma daļu noteikšanu starp otrās šķiras mantiniekiem – mirušā augšupējiem un tā brāļiem un māsām.

1.1.2. Augstākās tiesas Senāts 2005. gada 14. decembrī izskatīja Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protestu (Nr. SPC-83-05) par Rīgas rajona tiesas 1998. gada 6. oktobra spriedumu. Tiesa bija apstiprinājusi mantojuma tiesībās mantojuma atstājēja pārdzīvojušo laulāto Emmu T. un dēlus Juri T. un Jāni T. Juris T. un Emma T. bija iesnieguši pieteikumu 1998. gada 22. maijā. Mantojuma atstājējs miris 1995. gada 17. oktobrī. Pieteikuma iesniedzēji lūdza atzīt faktu, ka viņi mantojumu pieņēmuši, norādot arī, ka ir trešais mantinieks Jānis T. Tiesa apstiprināja visus trīs mantiniekus mantojuma tiesībās. Atceļot tiesas spriedumu, Senāts norādījis, ka ir pārkāpts Civillikuma 690. pants, kas paredz, ka katrs kā personīgi, tā arī caur vietnieku var izteikt gribu mantojumu pieņemt. Šāds gribas izteikums no Jāņa T. nav iesniegts, un viņa attieksme pret mantojumu nav nodibināta. Bez tam tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā nav atzinusi, ka tiek nodibināts mantojuma pieņemšanas fakts, kas nozīmē, ka pieteikums nav izlemts pilnā apjomā.

1.1.3. Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2006. gada 3. janvārī (Nr. CA-0035-06) izskatīja Rudītes P. prasības lietu pret Aivi B. par mantojuma tiesību atzīšanu uz nekustamu īpašumu. Prasība noraidīta. 2002.gada 17.oktobrī miris mantojuma atstājējs Andrejs M. Mantojuma masā ietilpst nekustamais īpašums Jumurdas pagastā ar nosaukumu "..". Mantojumu atraidījusi mirušā laulātā Dzidra M. un meita Asja B. Mantojuma tiesībās lūdzis apstiprināties mirušā mazdēls Aivis B., kas ir Asjas B. dēls. Zvērinātā notāre arī izsniegusi Aivim B. apliecību par tiesībām uz mantojumu. Mirušā Andreja M. māsa Rudīte P., kas arī bija pieteikusies uz mantojumu pie notāra, saņēmusi notāra atteikumu, iesniedza prasību tiesā, norādot, ka pēc tam, kad no mantojuma atteikusies mirušā mantojuma atstājēja meita Asja B.