2008. gada 3. jūlijā Rīgas Ekonomikas augstskola sadarbībā ar žurnālu "Jurista Vārds" rīkoja diskusiju par Konkurences likuma grozījumiem. Grozījumi pieņemti 2008. gada 13. martā un stāsies spēkā šā gada oktobrī. Tajos uzskaitītas aizliegtās darbības saistībā ar likumā ietverto jauno jēdzienu – dominējošais stāvoklis mazumtirdzniecībā. Brīdī, kad likumprojekts vistiešākajā veidā ir nonācis finiša taisnē, ir ļoti svarīgi veidot atklātu forumu, lai apmainītos ar viedokļiem un spētu rast atbildi uz jautājumu: kas tad īsti mainīsies pēc grozījumu spēkā stāšanās, atklāšanā uzsvēra diskusijas moderators, "The PBN Company Baltics" pārstāvis Romāns Baumanis.

Diskusijā tika aplūkoti visi svarīgākie jautājumi saistībā ar jauno grozījumu būtību, un savās pārdomās par izmaiņām konkurences tiesībās dalījās pazīstamāko juridisko biroju pieredzējušākie juristi, kā arī citi nozares speciālisti.

Dominējošs stāvoklis mazumtirdzniecībā

Pirmā prezentācija bija par grozījumos ietverto dominējošā stāvokļa mazumtirdzniecībā definīciju. Jūlija Jerņeva un Debora Pāvila no juridiskā biroja "Sorainen" iepazīstināja ar padziļinātu skatījumu uz jauno definīciju. Lektores norādīja, ka svarīgi izvērtēt iepirkuma varas un piegādātāja atkarības kopsakarības konkrētajā tirgū, kā arī precīzi jādefinē, kas tad ir konkrētais tirgus. Tālāk, izvērtējot iepirkuma varas un piegādātāja atkarības kopsakarību, referentes norādīja, ka šīs definīcijas ietvaros nevajadzētu salīdzināt piegādātāja un mazumtirgotāja atkarību vienam no otra, jo atbilstoši ekonomikas likumsakarībām abas puses ir atkarīgas viena no otras. J. Jerņeva iepazīstināja ar definīcijā ietverto kritēriju – spēju uzspiest vai piemērot netaisnīgus un nepamatotus noteikumus. Referente norādīja, ka "katrs šāds noteikums ir jāvērtē atsevišķi un šī prezumpcija ir ierobežota, ja pusei piemīt tirgus vara". Referentes analizēja arī laika ierobežojumu definīcijā, aicinot pievērst uzmanību tam, ka īslaicīga iepirkuma vara nebūtu jāņem vērā, izvērtējot dominējošo stāvokli mazumtirdzniecībā.

Prezentācijas nobeigumā D. Pāvila uzsvēra, ka "katrs gadījums saistībā ar likumā ietverto jauno definīciju un tās interpretāciju ir jāvērtē atsevišķi, atceroties, ka Konkurences likuma mērķis ir patērētāju aizsardzība un veselīgāku attiecību veidošana tirgū".

Pēc prezentācijas šo jautājumu komentēja "MAXIMA Latvija" pārstāvis Andis Ozoliņš, norādot, ka likuma grozījumos ietverto definīciju varētu interpretēt kā preču iepirkuma tirgu tādiem dalībniekiem, kas preces pārdod galapatērētājam, bet definīcijā pašā patērētājs vispār netiek minēts. Likumdevējs šajā pantā nav definējis arī pašu tirgu, bet A. Ozoliņš uzsvēra, ka "katrā lietā vajadzētu runāt par konkrēto tirgu, kāda ir arī Konkurences padomes prakse". Šim viedoklim pilnībā piekrita arī J. Jerņeva, norādot, ka būtu jāvērtē viss tirgus tīkls, neveidojot sadalījumu pa konkrētas preces grupām. D. Pāvila, papildinot kolēģi, norādīja, ka pilnībā jānošķir lejupējais mazumtirdzniecības tirgus, kur nav sadalījuma pa preču grupām, kā arī augšupējais preču tirgus, kur veidojas preču atkarība.

Diskusijā iesaistījās arī Latvijas Zinātņu akadēmijas locekle Raita Karnīte, norādot, ka "formulējums un definīcija šī brīža redakcijā diemžēl nav pilnīgi, jo jebkurš mazs uzņēmums var nokļūt šādā dominējošā stāvoklī".

Kā ikdienā ievērot likumu

Ar nākamo diskusijas tēmu iepazīstināja Andra Rubene no juridiskā biroja "Loze, Grunte un Cers". Kad mazumtirgotājs ir noskaidrojis, vai viņš atrodas dominējošā stāvoklī vai ne, ir svarīgi noskaidrot, kas viņam papildus jāievēro ikdienas darbībā. Viens no papildu noteikumiem ir: aizliegums uzspiest nepamatotus maksājumus par preču atrašanos mazumtirdzniecības vietās. Vienīgais izņēmums piemērojams uz patērētājiem jaunām un nezināmām precēm. Tāpēc svarīgi ir saprast, kas tiek interpretēts kā maksājums par preces atrašanos tirdzniecības vietā. A. Rubene norādīja: "Svarīgs ir jautājums, vai preces cena arī ir uzskatāma par šādu maksājumu, ko īpaši apgrūtina situācija, kad preces cena ir ļoti maza, pie tam cenas veidošanos vislabāk pārzina piegādātāji." Tomēr šāds risks ir samērā neliels. Cita situācija ir ar atlaidēm, jo atlaide ir jāvērtē kontekstā ar preces cenu – tātad brīvi regulējams lielums. Ja atlaides ir tiešām lielas, tad tās var tikt interpretētas kā maksājums par preču atrašanos tirdzniecības vietā. Referente uzsvēra, ka parasti par šādiem maksājumiem tiek atzīti dažādi maksājumi, kas ir līdzīgi atlaidēm, kā arī nesniegtu pakalpojumu cenas. Ir ļoti svarīgi saprast, vai mazumtirgotājs var iekasēt maksu par to, ka preces atrodas plauktos tirdzniecības vietā, jo tā ir tiešā mazumtirgotāja saimnieciskā darbība, no kuras viņš gūst labumu, līdz ar to papildu maksas pieprasīšana varētu tikt uzskatīta par aizliegtu maksājumu likuma 13.² panta kontekstā. Tomēr jāatceras, ka tirdzniecības vietu var sadalīt vairākās kategorijās, prasot zināmu atlīdzību par preču izvietošanu augstākas kategorijas plauktos.

A. Rubene norādīja, ka svarīgi ir izvērtēt, vai šāda tipa maksājumi tiešām ir uzspiesti, kas ir viens no definīcijā ietvertajiem kritērijiem, jo vienmēr pastāv iespēja atteikties no neizdevīgiem nosacījumiem.

Attiecībā uz jaunām, patērētājiem nezināmām precēm referente minēja, ka abi šie kritēriji jāvērtē kumulatīvi, īpašu uzmanību pievēršot inovācijas pakāpei un reklāmai.

Tālākā diskusijā A. Ozoliņš no "MAXIMA Latvija" atzina, ka cenu un atlaides tomēr nevajadzētu uzskatīt par aizliegtajiem maksājumiem likuma 13.² panta kontekstā, jo tās ir tikai normālas tirdzniecības attiecību sastāvdaļas, kā arī mazumtirgotājiem nedrīkstētu aizliegt prasīt maksājumus par noteiktu preču izvietošanu labākās vietās, jo tas labvēlīgi ietekmē tirgus ekonomiku, nodrošinot lielāku noteiktu preču patēriņu un veicinot tirgus elastību.

Andra Rubene, iepazīstinot ar Inetas Kroderes-Imšas sagatavoto materiālu par maksājumiem saistībā ar līgumu slēgšanu, pārmērīgi gariem norēķinu termiņiem un preču atdošanu, uzsvēra, ka līdzšinējā prakse saistībā ar šo jautājumu ir preču pieņemšana, bet nepirkšana no piegādātāja, prognozējot, ka nākotnē tomēr mazumtirgotājiem nāksies preces iepirkt.

Saistībā ar šīm normām rodas jautājums, vai patērētājiem jaunu un nezināmu preci arī būs iespējams atdot atpakaļ. Referente atzina, ka pilnīgi noteikti nedrīkst piemērot maksu par līguma noslēgšanu un, par laimi, šādi gadījumi praksē vairs neparādās.

Diskusiju turpināja Kārlis Reihmanis no juridiskā biroja "Loze, Grunte un Cers", iepazīstinot ar maksājumu par preču piegādi jaunatvērtai mazumtirdzniecības vietai būtību. Šis jautājums ir svarīgs gan esošajā praksē, gan arī nākotnes perspektīvā. Jautājums esot aktuāls, jo šādu maksājumu uzspiešana ir viens no kritērijiem, kas ietverts Konkurences likuma grozījumos. Kā uzsvēra referents, šis jautājums jau ir bijis par iemeslu daudzām diskusijām starp speciālistiem, kas gatavoja likuma grozījumus, tāpēc ir visnotaļ interesants. K. Reihmanis norādīja, ka līdzšinējā prakse saistībā ar jaunas tirdzniecības vietas atvēršanu parasti ir risku dalīšana starp mazumtirgotāju un viņa sadarbības partneriem – piegādātājiem īpašu maksājumu veidā, tā nodrošinot piegādātājam iespēju tirgot savas preces jaunajā vietā, jo tas tieši sekmē piegādātāja tirdzniecības apjoma palielinājumu. Šajā kategorijā ietilpst arī komerciālās veiksmes riska dalīšana. Šīs problēmas kontekstā var prezumēt, ka piegādātājs ir ieinteresēts atbalstīt mazumtirgotāju tajās aktivitātēs, kas saistītas ar jauno tirdzniecības vietu. Tomēr Konkurences likuma grozījumu ietvaros šāda prakse tiks būtiski ierobežota. Līdz ar to referents aicināja diskutēt par to, kādi maksājumi par preču piegādi šādai jaunatvērtai tirdzniecības vietai būtu uzskatāmi par pamatotiem.

"Cido Grupas" pārstāve Inese Lielpinka, komentējot šo likuma grozījumu aspektu, minēja, ka "piegādātājs noteikti nepalielina pārdošanas apjomu uz jaunu tirdzniecības vietu rēķina, bet principā piegādātājs būs ieinteresēts, lai viņš spētu savu produkciju piedāvāt arī jaunajā tirdzniecības vietā, līdz ar to šādi maksājumi ikdienas praksē tiešam varētu būt salīdzinoši normāla parādība".

Kā norādīja Latvijas Zinātņu akadēmijas locekle R. Karnīte, ir maz ticams, ka no ekonomikas teorijas viedokļa tirgotājs, kura mērķis ir tirgot preces, sevi apgrūtinās ar papildu maksājumu noteikšanu, lai viņam vēl maksātu par iespēju nodarboties ar savu pamatdarbību, tāpēc šīs problēmas regulējums ir mazliet pretrunā ekonomikas likumsakarībām.

Soda sankciju taisnīgums

Pēc aizrautīgām diskusijām ar jaunajā likuma tekstā ietvertajām sankcijām iepazīstināja advokātu biroja "Glimstedt un Partneri" juriste Līga Mence. Savā prezentācijā L. Mence galvenokārt analizēja, cik pamatotas un taisnīgas ir kādas no līgumos piemērotajām sankcijām, ņemot vērā pušu privātautonomijas principu, norādot, ka konkurences tiesībās tomēr nav vērojama pilnīga pušu vienlīdzība, jo katrai no pusēm ir atšķirīga tirgus un iepirkuma vara. Izvērtējot sankciju piemērošanas ekonomisko efektu, referente norāda, ka sankciju galvenais mērķis Konkurences likumā ir pasargāt patērētāju no lieka riska, kas ir arī Konkurences likuma grozījumu mērķis. L. Mence uzsvēra, ka sankciju noteikšanā ir svarīgi ievērot samērīguma principu, īstenojot savas tiesības atbilstoši Civillikuma 1. pantam, tā piedāvājot vienu no risinājumiem, kad sankcijas būtu uzskatāmas par taisnīgām un pamatotām, definējot tās kā sankcijas, kas ievērojami nepārsniedz ekonomiskos zaudējumus. Savas prezentācijas nobeigumā referente atsaucās uz Konkurences likumā ietvertajām sankcijām par likuma pārkāpumiem, norādot, ka piemērojamie naudas sodi tiek diferencēti, tā rādot paraugu, kā sankcijas vajadzētu piemērot arī darījumos.

Šī tēma izraisīja daudzas diskusijas, to skaitā par civiltiesību pamatjautājumiem un to, kas tad vispār būtu uzskatāmas par sankcijām arī konkurences tiesību kontekstā. Komentējot iepriekš minēto, Satversmes tiesas tiesnesis Kaspars Balodis norādīja, ka L. Mence pareizi atsaucas uz privātautonomijas principu, līdz ar to vienpusēja atkāpšanās no līguma nevarētu tikt uzskatīta par sankciju atbilstoši civiltiesību doktrīnai.

Ekonomistu skats

Diskusijas nobeigumā ar nedaudz citu skatījumu uz Konkurences likuma grozījumiem nāca klajā asoc. prof. Vjačeslavs Dombrovskis. Referents stāstīja, kā noteikt tirgus varu un dominējošo stāvokli, vadoties no ekonomikas teorijas, un iepazīstināja ar ekonomistu skatījumu uz Konkurences likuma sekām. Savā prezentācijā V. Dombrovskis atsaucās uz ļoti daudziem avotiem, ieskicējot lielākās atšķirības ekonomiskai un juridiskai konkrētā jautājuma interpretācijai. Referents norādīja, ka tirgus varas noteikšanā galvenais kritērijs ir tirgus dalībnieka spēja pietiekami ilgā laika posmā noturēt cenu, saglabājot peļņu, tādējādi uzsverot cenas nozīmi tirgus varas izvērtēšanā. V. Dombrovskis uzsvēra, ka konkurences tiesību, līdz ar to arī paša likuma mērķim būtu jābūt patērētāju interešu aizsardzībai. Vērtējot jaunos grozījumus no ekonomikas teorijas viedokļa, referents atzina, ka tie potenciāli var deformēt tirgu, izraisot negatīvas sekas tieši patērētājiem, līdz ar to plašāk jādiskutē par to, kā piemērot jaunās normas pēc likuma spēkā stāšanās, uzsvaru liekot tieši uz likuma mērķa īstenošanu.

Rezumējot moderators R. Baumanis norādīja, ka diskusijā ir izskanējušas daudzas interesantas domas, piepildot jaunos likuma grozījumus ar reālu saturu. Vissvarīgākais šīs diskusijas rezultāts ir tas, ka ir identificētas konkrētas problēmas, kurām var atrast pamatotus un konkrētus risinājumus, turpinot viedokļu apmaiņu starp nozares speciālistiem. R. Baumanis vēlreiz uzsvēra, ka pats svarīgākais ir atcerēties patērētāju intereses, jo patērētāju interešu aizsardzība, nenoliedzami, ir viens no Konkurences likuma mērķiem.

Diskusijas rīkotāji saka lielu paldies Konkurences padomei un Tautsaimniecības komisijai par iespēju šo diskusiju sarīkot, sniedzot iespēju plašākai tiesību normu interpretācijai, kas veicinās normu veiksmīgāku piemērošanu ikdienas situācijās.

Mārtiņš Dambergs