5. Augusts 2008 /NR. 29 (534)
Skaidrojumi. Viedokļi
Ieskats publisko tiesību līgumu vēsturiskajā attīstībā
10
Mg.iur.
Ieva Višķere
LU doktorante,
Tieslietu ministrijas valsts sekretāra tieslietu konsultante,
AT Judikatūras nodaļas konsultante administratīvajās lietās 

Raksta mērķis ir pētīt un analizēt publisko tiesību līguma institūta rašanos un attīstību. Noteiktā mērķa īstenošanai šī raksta galvenie uzdevumi ir publisko tiesību līguma rašanos veicinošo faktoru (veidojošo komponentu) identificēšana un attīstības izpēte, un no tās izrietošā publisko tiesību līguma jēdziena un izpratnes noskaidrošana.

1. Publisko tiesību līguma koncepts

Publisko tiesību līgums kā administratīvā procesa instruments ir jauns institūts, kas tiesību doktrīnās un normatīvajos aktos1 kā atsevišķs publisko tiesību līguma veids izdalīts vienīgi 20. gadsimtā. Tas skaidrojams ar ilgstošo uzskatu, ka publiski tiesiskas attiecības regulēt vienošanās ceļā nav pieļaujams, jo līgums ir vienošanās starp līdzvērtīgiem subjektiem, bet starp valsts pārvaldes iestādēm un privātpersonām pastāv subordinācijas attiecības.2

Publisko tiesību līgumam kā patstāvīgam tiesību institūtam lielāka uzmanība vispār tiek pievērsta, tikai sākot ar 19. gadsimtu.3 Minētais gan, protams, nenozīmē, ka pirms tam līgumi ar publiski tiesisku raksturu netika slēgti. Šādi līgumi, protams, tika slēgti – gan publisko funkciju deleģēšanas līgumi, gan sadarbības līgumi starp publisko tiesību subjektiem, vienīgi tos neatzina par īpašu līguma veidu (netika mēģināts noformulēt, vai tie ir privāto vai publisko tiesību līgumi), līdz ar to tiesību zinātnē to publiski tiesiskajam raksturam netiek pievērsta īpaša uzmanība.

Piemēram, kanonisko tiesību laikā, kad faktiski liela daļa publiskās varas piederēja baznīcai, līgumi starp valsts galvu un baznīcu mūsdienu izpratnē būtu publisko tiesību līgumi. Tāpat arī feodālisma laikā lēņu attiecības starp karali kā senjoru un vasaļiem pēc savas būtības ir līgumiskas attiecības,4 un arī tajās var saskatīt nosacītus publisko tiesību elementus (persona par publisko pienākumu (lēņa dienesta) pildīšanu no valsts (karaļa) saņēma labumu – zemi).5

Jēdzienu publisko tiesību līgumi plašākā nozīmē mūsdienu izpratnē Eiropas kontinentālo tiesību loka valstīs attiecina uz starptautisko publisko tiesību līgumiem, proti, līgumiem, kas tiek slēgti starp starptautisko tiesību subjektiem (valstīm, starptautiskajām organizācijām), uz valsts pārvaldes iekšējiem līgumiem (piemēram, par iestāžu sadarbību, par uzdevumu deleģēšanu) un uz līgumiem, ar kuru palīdzību publisko tiesību subjekts regulē publiski tiesiskās attiecības ar privātpersonu (Valsts pārvaldes iekārtas likumā šis līguma veids nosaukts par administratīvo līgumu).6

Papildus tiem kā savā ziņā starpdisciplinārs publisko tiesību līgumu veids ir līgumi, ar kuriem publisko tiesību subjekts privātpersonai deleģē publisku varu. Šis līgums nav īsti uzskatāms par klasisku administratīvā procesa instrumentu, jo ar to netiek ietekmētas privātpersonas subjektīvās publiskās tiesības administratīvā procesa izpratnē, bet gan tiek paplašināts publiskās varas nesēju loks. Vienlaikus to nevarētu uzskatīt par tīri iekšēju valsts pārvaldes līgumu (kā, piemēram, deleģēšanas līgumu starp subjektiem, kas pēc sava statusa ir publisko tiesību subjekti), jo šajā līgumā viena no līgumslēdzējpusēm pēc sava statusa ir privātpersona.

Kā izriet no minētā, publisko tiesību līgumus iespējams iedalīt divās pamatgrupās – starptautisko tiesību ietvaros slēgtie publisko tiesību līgumi un valsts pārvaldes tiesību (plašākā nozīmē) ietvaros slēgtie līgumi, tostarp kā īpaša apakšgrupa – administratīvā procesa ietvaros slēgtie līgumi. Rakstā pamatā tiks skaidrotas "saknes" valsts pārvaldes ietvaros slēgto publisko tiesību līgumu attīstībai.

Papildus jāatzīmē, ka angloamerikāņu tiesību loka valstīs salīdzinājumā ar kontinentālo tiesību loka valstīm ir atšķirīga izpratne par tiesību iedalījumu publiskās un privātajās tiesībās, – pareizāk sakot, angloamerikāņu tiesībās īsti neatzīst šādu tiesību sadalījumu.7 Secīgi arī jēdziens publisko tiesību līgumi (atkal – izņemot starptautiskos līgumus) tiek interpretēts atšķirīgi. Proti, runājot par publisko tiesību līgumiem, angloamerikāņu valstīs ar tiem primāri tiek saprasti līgumi publisko iepirkumu (plašākā nozīmē: publiskās–privātās partnerības) ietvaros.8 Eiropas kontinentālā tiesību loka valstīs (piemēram, Austrijā, Vācijā un secīgi arī Latvijā) šādi līgumi pēc divpakāpju teorijas parasti tiek atzīti par privāto tiesību līgumiem.9

Publiskā pasūtījuma līgumus par vienu no publisko tiesību līgumu veidiem atzīst Francijā, tomēr tur pazīst arī pārējos Eiropas kontinentālo tiesību loka valstīm raksturīgos, iepriekš norādītos publisko tiesību līgumu veidus. Minēto iemeslu dēļ publisko tiesību līgumu institūta attīstība angloamerikāņu loka valstīs šajā rakstā netiks apskatīta.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Juriste
20. Augusts 2008 / 11:01
0
ATBILDĒT
Tiešām gribētos redzēt konkrētu gadījumu analīzi un atspoguļojumu, iezīmējot tā risinājumu! Vēstures atspoguļojums nevienu neinteresē!
Datoriķis
8. Augusts 2008 / 13:14
0
ATBILDĒT
Cien. LU doktorante,Tieslietu ministrijas valsts sekretāra tieslietu konsultante, AT Judikatūras nodaļas konsultante administratīvajās lietās! Jūsu komentārs pēc būtības ir nepamatots. Ir noteikta sistēma, kā zinātniskajā publikācijā noformē atsauces. Tajās nav jānorāda, kurā bibliotēkā kāds avots atrodas. Tomēr, ja ir vēlēšanās norādīt, tad tas ir jānorāda pareizi. Nevienam nebūtu nekādi iebildumi, ja Jūs būtu norādījusi elektroniskās datu bāzes nosaukumu, piem., 74. un 75.atsaucē "Normatīvo aktu informācijas sistēma, ko piedāvā SIA "Komerccentrs DATI grupa"". Turpretī, ja Jūs rakstāt jau konkrētu interneta mājas lapas adresi, kas ir unikāla katram šīs datu bāzes abonentam, tad tas tomēr ir maldinoši, jo, atverot datu bāzi, tik un tā lietotājs ar abonenta datiem (lietotāja vārdu un paroli)ir spiests meklēt pats šājā datu bāzē norādīto avotu, līdzīgi kā bibliotēkas katalogā.
Datoriķim
7. Augusts 2008 / 18:52
0
ATBILDĒT
Kāpēc tad lai nevarētu norādīt tādus Interneta avotus, kur vajadzīga reģistrācija un parole? Kam ir pieeja, tas paskatīsies, kam nav - lai iegūst, ja grib. Vai tad ar bibliotēkām ir savādāk? Ja es atsaukšos uz Britu muzejā vai ASV Kongresa bibliotēkā dabūjamu grāmatu, tad arī ne katrs tā uzreiz varēs pārbaudīt norādi. Un pat atsaucoties uz LNB vai LAB grāmatu, lasītājam, kurš to gribētu paskatīties, arī būs vajadzīga reģistrācija un pat jāmaksā nauda.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 7
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties